Attīstoties mūsdienu starptautiski ekonomisko attiecību norēķinu sistēmai, arvien aktuālas kļūst problēmas ar maksājuma valūtām un to konvertāciju. Lai labāk izprastu norēķinu sistēmas problēmas tagad, ir jāpārzina to vēsturiskie aspekti. Tas ir viens šī darba mērķis.
Pēc maksājumu bilances saldo valstī var prognozēt vairāku rādītāju attīstību, piemēram, valūtas kursa svārstības, ārvalstu ieguldījumu īpatsvaru, kā arī tautsaimniecības attīstības tendences.
Darba mērķis ir :
Starptautisko valūtas sistēmas attīstības posmiem;
Starptautisko valūtas tirgu;
SDR valūtas grozu;
Valūtas paritāti;
Valūtas risku ierobežošanu;
Valūtas kursu utt.
No pagājušā gadsimta otrās puses līdz Pirmajam pasaules karam starptautiskie norēķini stabili balstījās uz tā saucamo zelta standartu. Starpvalstu naudas norēķinus kārtoja, pirmkārt, ar zelta monētām, ievērojot to svaru un zelta raudzi un, otrkārt, ar banknotēm, ko brīvi varēja mainīt pret zelta monētām. Šo sistēmu zelta standarta ietvaros sauc par zelta monētu standartu. Norēķini bija parocīgi, jo droši varēja plānot perspektīvu.
Pirmā pasaules kara laikā šī sistēma izjuka un valstu centrālās bankas vairs nemainīja savas banknotes pret zeltu: to kā stratēģisku cēlmetālu tika aizliegts izvest. Notika pāreja uz papīra naudas emisiju bez jebkāda sakara ar zeltu un centrālo banku zelta krājumiem. Tikai ASV palika uzticīgas zelta monētu standartam.
Pēckara valūtas haosa apstākļos, ievērojot inflācijas postošo ietekmi daudzās valstīs, radās manāma nostaļģija pēc zelta standarta. Tas sāka atdzimt jaunā ietērpā – zelta stieņu standarta formā 1924.-1928.gadā. Šo greznību atļāvās tikai valstis ar lieliem zelta krājumiem – Lielbritānija un Francija. Šis jaunais zelta standarts nozīmēja tiesības mainīt banknotes tikai pret zelta stieni, kam bija solīds svars. Ekonomiski vājākas valstis – Vācija, Dānija, Austrija, Norvēģija u.c. – varēja apmainīt savu nacionālo valūtu pret zelta stieņiem tikai netiešā ceļā: sākumā vajadzēja markas, kronas un citu valūtu apmainīt pret to valstu banknotēm, kas tika mainītas pret zelta stieņiem. Pēc tam to naudu varēja mainīt pret zeltu. Tā tika ievadīta pāreja uz zelta devīžu standartu, kuru ieviesa pēc Otrā pasaules kara.
Zelta stieņa standarts reāli tika lietots no 1929. līdz 1933.gadam, jo pasaulē valdīja liela ekonomiskā un sociālā krīze.
1933.gada nogalē kapitulēja ASV dolārs.
Kopš 1934.gada sākuma zelta standarta maksimāli ierobežotais variants stājās spēkā.
Otrais pasaules karš pamatīgi sajauca norēķinu sistēmu. Nesakārtotība, brīžiem patvaļa starptautiskos norēķinos, maksājumu atlikšana uz “labākiem” laikiem, kā arī padomju rubļa nulles vērtība starptautiskajā jomā līdz pašiem pamatiem saārdīja zelta standartu. …
