1.1 UNESCO vēsture
1945.gadā pēc Lielbritānijas un Francijas iniciatīvas Londonā vairākas pasaules valstis, sanākot kopā, lai apspriestu kultūras un izglītības attīstības jautājumus pēckara pasaulē, nolēma dibināt starptautisku organizāciju intelektuālai sadarbībai. Tūlīt pēc tam izteiktais priekšlikums tika izskatīts ANO konferencē Sanfrancisko (1945.gada aprīlis- jūnijs). 1945.gada rudenī, kad tika pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Harta, kas paredzēja nepieciešamību izveidot ANO sistēmā specializētu aģentūru izglītības un kultūras jautājumiem. Oficiālai Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas dibināšanai tika sasaukta starptautiska konference, kas notika Londonā no 1945.gada 1. līdz 16.novembrim. Gadu vēlāk 20.novembrī Parīzē Sorbonas lielajā amfiteātrī jau sanāca pirmā UNESCO Ģenerālā konference, kas izstrādāja organizācijas Konstitūciju un noteica tās pamatdarbības principus un 1946.gada 4.novembrī pirmās 20 valstis (Lielbritānija, Jaunzēlande, Saūda Arābija, Dienvidāfrikas Savienība, Austrālija, Indija, Meksika, Francija, Dominikas Republika, Turcija, Ēģipte, Norvēģija, Kanāda, Ķīna, Dānija, ASV, Čehoslovākija, Brazīlija, Libāna un Grieķija) to ratificēja.
Organizācijas dibināšanas pamatos ir liktas fundamentālas vērtības un principi: miers, brīvība, cilvēktiesības, vienlīdzība un piedalīšanās. UNESCO ir patstāvīga, autonoma starpvaldību organizācija ar savu dalībvalstu kopu, likumdošanas un izpildorgāniem, sekretariātu un budžetu. Lai nodrošinātu pēc iespējas vienlīdzīgākas iespējas organizācijas darbībā, UNESCO ir noteikusi sešās oficiālās darba valodas: arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu.
…