„Aukstais karš”. Dekāde pēc Otrā pasaules kara iezīmējās ar savstarpēju neuzticību un pieaugošu naidu starp ASV un Padomju Savienību. Gan Potsdamas konference, gan Parīzes miera konference pierādīja, ka Padomju Savienība alkst pēc varenības un ietekmes nostiprināšanas un jaunu teritoriju sagrābšanas, kas bija pretrunā ar Atlantijas hartas principiem. Staļina piekoptā anti-rietumu politika nebalstījās tikai uz paranoju, bet arī uz tradicionālajām bailēm, kas raksturo Krievijas attieksmi pret Eiropas valstīm jau gadsimtiem ilgi. Padomju Savienība nodibināja politisku, ekonomisku un militāru kontroli pār Austrumeiropas valstīm, lai kompensētu nenormāli lielos industriālos zaudējumus un bailes no tālākas invāzijas. Visās Austrumeiropas valstīs, kurās pēc Vācijas sakāves atradās Padomju Savienības okupācijas karaspēks, tika realizēta mērķtiecīga darbība, lai izveidotu prokomunistisku vienpartijas režīmu, kas paklausītu Maskavas diktātam un nepieļautu demokrātisku attīstību. Šajās valstīs sociālisms tika celts pēc PSRS parauga. Pārkārtoja politiskās sistēmas, likvidēja daudzpartiju sistēmu, vara koncentrējās komunistiskās partijas rokās, kas kontrolēja valsts aparātu un sabiedriskās organizācijas, kultūru un izglītības sistēmu, kas bija tendēta uz krievu valodas un kultūras apguvi. Faktiskā vara bija ģenerālsekretāram, kas bija maskēta vienpersoniska diktatūra. Augstākos ierēdņus un amatpersonas iecēla no nomenklatūras sarakstiem. Masu represijas pret režīmam neuzticamajiem cilvēkiem realizēja drošības orgāni. Tika ierobežotas iedzīvotāju tiesības un brīvības. Austrumu bloka tirgus ekonomiku nomainīja plānveida sociālisma ekonomiskā sistēma. Rūpnīcas un finanšu iestādes nacionalizēja, sākās industrializācija. Stipri ierobežoja privāto uzņēmējdarbību. Laukos notika kolektivizācija vai kooperācija. Maskava šo sistēmu sauca par „sociālistisko sadraudzību”. Austrumu blokā iekļāvās arī Āzijas valstis – Mongolija, Ķīna, Ziemeļkoreja, Laosa, Vjetnama un Kuba. Staļina ārpolitika satrauca Rietumu lielvalstis. Sākotnēji tās pielietoja nomierināšanās politiku, taču domstarpības sašķēla sabiedrotos. Konfrontācijas periodu starp PSRS un Rietumu lielvalstīm sauc par „auksto karu”. Šis termins parādījās 1947.g., kad savā runā to izmantoja ASV uzņēmējs B.Baruhs. Par aukstā kara sākumu tiek uzskatīt Čērčila uzstāšanās Fultonā, kad viņš paziņoja par nolaisto „dzelzs priekškaru” Eiropā.
1947.g.12.martā Trumens griezās pie ASV kongresa ar priekšlikumu atbalstīt brīvās tautas, kas pretojas bruņota vai ārēja spiediena mēģinājumiem tās pakļaut. Tā radās Trumena doktrīna, kas pamatoja palīdzības sniegšanu valstīm, kas cīnījās pret komunisma ekspansiju.
1947.g.5.jūnijā ASV valsts sekretārs Džordžs Māršals ierosināja sniegt finansiālu palīdzību Eiropas nekomunistiskajām valstīm. Lai tās spētu atjaunot ekonomiku, nosargāt demokrātiju un nepieļaut komunistisko ideju izplatīšanos.
…