Stendera personība un daiļrades nozīme apgaismības laikmeta Latvijā

18. gs. literatūru latviešu valodā pārvaldīja mācītāji. Tie rakstīja grāmatas dievkalpojumu vajadzībām un baznīcas mācību izplatīšanai tautā. Viņi nodarbojās ar latviešu valodas mācības un rokasgrāmatu sagādāšanu, lai citu tautu teologi varētu iemācīties latviski runāt un saprasties.
Šajā laika posmā mācītāji veltījuši daudz pūļu baznīcas dziesmu sacerēšanai un tulkošanai. Izņemot laukā daļu veco dziesmu, pārlūkojot tās, dziesmu grāmatas izdeva arvien no jauna. Gadsimta otrajā pusē mācītāju vidū priekšplānā izvirzījās racionālisti, kas par galveno uzskatīja tikumības un praktiskās dzīves pamācības. Gothards Frīdrihs Stenders (1714 – 1796) cēlies no senas baltvācu garīdznieku ģimenes. Stenderu plašā Kurzemes luterāņu mācītāju dzimta ir devusi piecpadsmit latviešu draudžu mācītājus astoņās paaudzēs - trīs gadsimtu garumā . G.F. Stendera dēls arī kļuva par literātu, līdz ar to tēvu bieži dēvē par Veco Stenderu.
Stenders latviešiem ir devis līdz tam vēl nebijušu lasāmvielu - kā Bībeles stāsti, pirmais iepazīstinājis ar literārajām pasakām, stāstiem un fabulām. Viņš latviešu tautai pavēra tam laikam necerēti plašas pašizglītošanās iespējas, sarakstot pirmo populāri zinātnisko darbu, citu tautu zemniekiem vēl nebijušu enciklopēdiju. Ar savu darbu Stenders sekmējis latviešu zinātniskās terminoloģijas attīstību. Viņš strādājis pie baznīcas dziesmu izteiksmes izkopšanas, piešķīris garīgo dziesmu formai arī praktisku mācību saturu un radījis latviešu laicīgo dzeju – gan dabas varenībai veltītas filozofiskas odas, gan arī tā dēvētās ziņģes, kuras radīja veselu apvērsumu tautas literārajā mentalitātē un īsā laikā pat folklorizējās. Latviešu literārā dzeja Stendera iespaidā savos pirmsākumos veidojās daudzveidīga – gan izteikti pamācoša , gan bezgala bēdīga, gan arī jautra. Tā bija piemērota kā lasīšanai, tā arī dziedāšanai un pat rotaļās iešanai. …