KOPSAVILKUMS
Stiebrzāļu audzēšana Latvijā ir pieteikoši plaša. To audzēšana nav pati vienkāršākā un katram zemniekam tas nav pa spēkam, jo ir nepieciešamas specifiskas zināšanas šo zālaugu audzēšanā. Tāpat arī ir nepieciešama speciāla tehnika, piemēram, ar kuru katru sējmašīnu nevar iesēt zālājus. Tāpat ir ar žāvēšanu, jo vispiemērotāk stiebrzāļu sēklu ir izpūst ar silto gaisu, kas spēj nožāvēt līdz vajadzīgajam mitrumam, kas ir prasīts pēc sēklaudzētāju likuma, lai iegūtu sertificētu sēklu. Jāatzīst, ka Latvijā netiek saražots pietiekošs apjoms, lai nodrošinātu saimniekus ar stiebrzāļu sēklām, tāpēc tiek importēts no citām Eiropas savienības dalībvalstīm, piemēram, kā Dānija vai Vācija. Katrai stiebrzāļu sugai ir nedaudz atšķirīga audzēšanas tehnoloģija. Ir augi, kurus var audzēt kā apakšzāli, kas, manuprāt, ir diezgan ekonomisks variants, jo nevajag vairākas reizes pielietot augsnes apstrādi. Savukārt tās, kuras ir jaaudzē vienas pašas bez virsauga nav nemaz tik izdevīgi audzēt, bet, protams, tas arī nav pats sliktākais variants, jo sēklaudzēšanā ir arī daudzi savi plusi. Zinot to, ka stiebrzāles ir ļoti svarīga sastāvdaļa lopbarības ēdināšanā, tad to pieprasījums noteikti būs vienmēr. Tāpēc ja ir iespēja kādam zemniekam sākt audzēt, ko šādu un ja tehnika un zināšanas atļauj, tad, manuprāt, ir to vērts. Kā redzams, tad Latvijā visvairāk tiek audzēts pļavas timotiņš, tas iepējams ir tāpēc, ka ir daudzgadīgs augs, kas dod ražu 2 – 3 gadus un uzlabo arī augsnē esošo organisko vielu. Kā arī ļoti labi iekļaujas augu sekā, jo sēklaudzētājiem tā ir ļoti svarīga. Vai uz doto brīdi stiebruzāļu tehnoloģija ir efektīva, manuprāt, jā, jo saimnieki pietiekoši daudz iegūst sēklu, tai paša laikā dodas uzkrāt zināšanas uz citām Eiropas savienības valstīm, kas audzē stiebrzāles un ceņšas uzlabot tās kvalitāti. Tā pat ik pa laikam ir iespējams iepazīties ar kāda zinātnieka publikāciju, kur tiek izpētīta kāda intresanta tehnoloģijas sastāvdaļa. Stiebrzālēm ir un būs nākotne.
…