Brīdinu, ka lasītājam šeit ir darīšana ar autoru, kas ir tik tikko apsildījis degunu Bībelē. Pats arī to apzinos, tāpēc cenšos balstīties un smelt savu sakāmo no autoritatīvākiem un iespējami seniem avotiem. Un mans pienesums šajā lasāmgabalā nav liels.
Dalīties ar Jums man liek neizpratne par to, cik niknas savā starpā, nenostājoties (vai nostājoties?) pret Jēzu, var būt konfesijas, kas pauž Jēzus mācību mūsu glābšanai.
Un par to, cik pagānisks gan varētu būt mēģinājums dalīties ar iespējami seniem Jēzus vārda avotiem.
Un vēlēšanās dalīties priekā par to, ka Jēzus varbūt krusta karu laikā ir bijis latviešiem tuvāks kā krustneši.
Lasiet un domājiet un izjūtiet un apjēdziet un, varbūt, arī šie teksti palīdz uzpeldēt gaismā.
Publijs Lentuls, Jūdejas prezidents, Romas Senātam ir rakstījis sekojošu vēstuli.
„Šeit parādījās šajās mūsu dienās vīrs, jūdu tautības, augsti tikumīgs, saukts Ješua [Jēzus], kas pašlaik dzīvo starp mums, un ko nejūdi atzīst par patiesības pravieti, bet viņa paša sekotāji sauc to par Dieva dēlu – viņš atmodinot miroņus un izārstējot visas slimības. Augumā diezgan pagarš un glīts, ar ļoti godbijīgu izturēšanos, tāds, ka aplūkotāji var to ir mīlēt ir bīties; viņa mati ir gatavu kastaņu krāsā, gludi līdz ausīm, aiz kurām tie ir austrumnieciskāki un viļņojas un plīvo pār pleciem. Galvvidū ir matu vīle vai šķirtne kā nācariešiem. Tā piere ir gluda un ļoti smalka; tā seja bez plankumiem vai krunkām, greznota ar glītu sārtumu; tā deguns un mute veidoti tā, ka neviens nevarētu pelt; tā bārda ir bieza, matu krāsā, ne pārāk gara, bet šķirta; tā skats labdabīgs un izturēts; tā acis ir pelēkas, skaidras un dzīvas. Aprājot liekulību, tas ir negants; pamācot laipns un atklāts; tīkams nopietnā sarunā. Nevar atminēties, ka kāds būtu to redzējis smejoties, bet daudzi redzējuši to raudot. Ķermeņa samēri vislieliskākie; tā plaukstas un rokas smalkas skatam. Runājot ļoti atturīgs, vienkāršs un gudrs. Šis vīrs sava ārkārtīgā skaistuma dēļ ir izcils cilvēka bērns.”…
