Stoiķu mācība par dvēseles un ķermeņa attiecībām

1.a. Stojas sākums un iedalījums
Stoicisms kā filosofijas virziens ir sācies 4.gs. beigās p.m.ē. Tas turpināja veidoties un pastāvēt vairāk nekā piecus gadsimtus hellēnisma zemēs un Romas impērijā. Romas ķeizara laikā stoicisms kļūst pat par īpatnu morālu reliģiju un populārāko dzīves filosofiju romiešu inteliģences un valstsvīru aprindās.
Stoicisko virzienu sengrieķu domāšanā ievada Zēnons, kas aptuveni 310.g. p.m.ē. (tai pašā laikā, kad mācīja Epikūrs) Atēnās nodibina savu skolu “Raibā kolonāde”. Kopš tā laika Zēnona piekritējus iesauca par stoiķiem. Zēnons bija kiniķa Kratēta skolnieks un līdz ar to ir pārņēmis daudz atziņas no viņiem.
Stoicisma attīstībā izdala trīs periodus - seno, vidējo un jauno jeb vēlīno Stoju. Pirmā perioda ievērojamākie domātāji bija dibinātājs Zēnons no Kitijas Kiprā, Kleants un Hrīsips. Viņu filozofiskā darbība noritēja Atēnās 3.gs. p.m.ē.
Vidējās Stojas redzamākie pārstāvji bija Panaitijs un Poseidonijs, kuru filosofiskā darbība galvenokārt noritēja gan Aleksandrijā, gan Romā, gan Atēnās 2.gs. otrajā pusē p.m.ē. Poseidonijs bija Cicerona skolotājs.
Vēlīnās Stojas ievērojamākie domātāji bija Seneka, brīvlaistais vergs Epiktēts un imperators Marks Aurēlijs.…