3. Stostīšanās izpausmes.
Stostīšanās ir smags defekts, kas skar ne tikai bērna runu, bet gandrīz vienmēr atstāj dziļu negatīvu iespaidu uz raksturu un peronību kopumā. Stostītāja nervu sistēma parasti ir novājināta dažādu, ar runu nesaistītu faktoru ietekmē (smagas vai biežas slimošanas, stresa situācijas ģimenē vai bērnudārzā, nervu sistēmas pārslodze ar bērna vecumam nepiemērotiem uzdevumiem). [15] Šie bērni nereti ir ātri nogurdināmi, raudulīgi, kaprīzi, ātri uzbudināmi ar izteiktu negatīvismu. var būt veģetatīva raksura traucējumi- sirdsklauves, pastiprināta svīšana, nobēlēšana, nosarkšana, elpošanas un miega traucējumi. Var būt diskoordinācijas kustības- nedroša gaita, kustību koordinācijas traucējumi, sasprindzinājumi sejas, roku, kāju muskuļos. Piemēram, bērnam veidojot no plastilīna, pirkstos var rasties īslaicīgas spazmas. [2]
Parasti stostīšanās attīstās, bērnam neapzināti atkārtojot vārdus vai zilbes. Vairums pētnieku uzskata, ka stostīšanās var rasties no 18 mēnešiem līdz 12 gadiem, bet visbiežāk vecumā starp 2-5 gadiem.
Stostīšanās var izpausties:
starp vārdiem iestarpinot ē, ē, tiešām, zini;
atkārtojot vārdu daļas (skaņas, zilbes);
atkārtojot vārdu (es, es, es);
atkārtojot frāzes (es biju, es biju);
pārskatot un izlabojot teikto (es būšu, es esmu, es biju);
nepabeidzot frāzes;
pārtraucot vārdus (es b biju);
pagarinot zilbes (maaani saauc) u.tml. [4.,66.]
…
