Izstrādājot kursa darbu, par mērķi tika izvirzīts noskaidrot stresa cēloņus un iespējamos to pārvarēšanas veidus pieaugušajiem. Darbā ir analizētas trīs stresa teorijas: Seljē un Levi stresa teorijas, kas pēc savas būtības ir fizioloģiskas, un Lazarusa psiholoģiskā pieeja stresa aprakstīšanā un pārvarēšanā. Kā ceturtais tika apskatīts latviešu autora A. Kraukļa skatījums uz stresa problēmu, kurš apvieno psiholoģisko ar fizioloģisko un šīs stresa ''sastāvdaļas'' apzīmē ar vienu jēdzienu – ''emocionālais stress''.
Darba gaitā ir izdarīti vairāki secinājumi:
Nepastāv viens kopīgs jēdziena stress definējums. Katrs autors šo jēdzienu skaidro no sava redzesviedokļa.
Stresa stāvoklis tiek izraisīts tad, kad kāda situācija ir cilvēkam apdraudoša vai arī tā tiek uztverta.
Stresu var izraisīt dažādi dzīves notikumu stresori – ģimenes, profesionālie stresori, bezdarbs, u.c.
Stresa pārvarēšanā svarīgs ir sociālais atbalsts, cilvēka pozitīvais skatījums uz dzīvi, sevis pašvērtējuma līmenis, pareiza problēmas risināšanas veida izvēle.
Termini: stress, profesionālais stress, stresors, profesionālā izdegšana, sociālais atbalsts.
Stresa problēma pēc būtības ir sena, tomēr tās zinātniskā apzināšanās notika tikai pēdējos gadu desmitos, pateicoties mūsdienu zinātņu attīstībai par cilvēku, kā arī virzībai uz sabiedrības aktuālo vajadzību apmierināšanu. Stresa (sporta, emocionālā, kosmiskā, kara u.c.) problēmas izstrāde ir aktuāla dažādās zinātnēs – bioķīmijā, fizioloģijā, psihofizioloģijā un psiholoģijā (Апчел, Цыган, 1999). Mūsdienās cilvēkiem bieži trūkst laika, dzīves ritms ir saspringts, palielinās darba prasības, kuras cilvēkā rada trauksmi un pārpūli, bankrotē uzņēmumi, kā rezultātā daudzi cilvēki paliek bez darba – tas viss un vēl daudzi citi negatīvi dzīves notikumi cilvēkam var izraisīt stresu, bet, ja stress ieilgst, tas var radīt dažādas veselības problēmas, kā arī var mainīt attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem (neiecietība, agresivitāte, aizdomīgums).
Jēdzienam “stress” tiek piedāvātas dažādas definīcijas. Stresa mācības pamatlicējs H.Seljē ( H. Selye) definē stresu kā „nespecifisku organisma atbildi uz jebkuru tam uzstādīto prasību”(Селье, 1982). Zviedrs L. Levi, balstoties uz Seljē teoriju, izveidoja pats savu koncepciju un ar stresu saprot „kopēju organisma reakcijas veidu uz slodzi, kas var izsaukt psihiskas, bioloģiskas un fizioloģiskas reakcijas gaitas līdzsvara traucējums (Levi pēc Šojha, Šreinika, (Scheuch, Schreinicke, 1986)). Savukārt amerikāņu psihologu R.S.Lazarusu var uzskatīt par modernās psiholoģiskās stresa teorijas pamatlicēju, kas apskata stresu kā ilgstošu procesu, kas iekļauj sevī dažāda veida novērtējumus, stresora pārvarēšanas darbības, un ja nepieciešams, jaunu uzvedības stratēģiju izstrādāšanu stresa situācijā (Lazarus pēc Šojha, Šreinika, (Scheuch, Schreinicke, 1986)).…
