Stress ir pasaulē plaši izplatīts. Stress bija XX gs. problēma un nu jau ir arī XI gs. problēma. Taču šķiet, ka lielākajai daļai cilvēku stress saistās ar strādājošiem, jau gados ne tik jauniem cilvēkiem. Taču stress pastāv visiem – gan maziem bērniem, gan pusaudžiem, gan jauniešiem, gan mūsu vecākiem un vecvecākiem. Katrai šai vecuma grupai stresa cēloņi ir savādāki. G. Tufnelle, psihiatre no Londonas, atzīst, ka stress pastāv arī jauniešiem un, ka viņus tas var ļoti ietekmēt.[9]
Šo tēmu izvēlējos, jo man patīk psiholoģija un uztrauc jauniešu veselība. Kā zināms, negatīvs stress var slikti ietekmēt veselību, var pat radīt depresiju, it sevišķi tad, ja neprot un nemēģina cīnīties pret stresu. Smaga stresa rezultātā, stresa sekas var būt pat letālas. Tā kā šādu pētījumu, šķiet, vēl neviens nav veicis, gribēju izpētīt stresa īpatnības mūsu skolas jauniešiem.
Pētījuma objekts: X vidusskla 10., 11., 12. klašu skolnieki.
Pētījuma priekšmets: stresa līmenis vidusskolēniem, tā cēloņi.
Pētījuma mērķis: noteikt, vai mūsu skolas jauniešiem pastāv stress, cik liels, un kādi ir tā cēloņi.
Teorētiskā metodika: psiholoģiskās literatūras analīze par stresu un jauniešu vecumposma īpatnībām.
Empīriskā metodika: anketa, kas izveidota, par pamatu izmantojot Sentluisas (ASV) universitātes Medicīnas centrā sastādītu aptauju.
Sava mērķa sasniegšanai izvirzīju sekojošus uzdevumus:
1.Analizēt psiholoģisko literatūru par stresu un jauniešu vecumposma īpatnībām;
2.Veikt anketēšanu vidusskolas 10., 11. un 12. klasēs;
3.Veikt metodikas analīzi;
4.Veikt rezultātu analīzi.
Stress ir parasta ikdienas dzīves sastāvdaļa. Ar to saskaras ikviens. To mēs izjūtam uzstājoties plašai auditorijai, kavējot tikšanos, kārtojot ieskaites un eksāmenus, tad, kad nevaram paspēt ko izdarīt u.c., taču dažādās situācijās un dažādiem cilvēkiem tas ievērojami atšķiras pēc iedarbības spēka un ilguma.
Mūsdienu zinātniskajā terminoloģijā vārds “stress” pirmo reizi tika lietots fizikā, kur ar to apzīmēja mijiedarbību starp kādu spēku un tā sastapto pretestību [3; 6]. Taču 1956. gadā, pēc kanādiešu ārsta un zinātnieka H.Seljē publikācijas “Dzīves stress”, tas ieviesās sarunvalodā un tika attiecināts cilvēcisku būtņu izjūtu aprakstam [6;13].
To, kas ir stress, nav viegli noformulēt. H. Seljē to formulē šādi:
“ Stress ir morāla vai fiziska pārslodze, kurā cilvēks nonāk, ja no viņa prasītais draud pārsniegt viņa spēju vai spēku robežas.”[6;11]
Savukārt L.E.Borns un N.F.Ruso savā grāmatā “Psiholoģija” raksta:
“Stress ir psihofizioloģisks stāvoklis vai process, kas rodas, sastopoties ar stresoriem1, kurus uztveram kā draudus fiziskajai vai psiholoģiskajai labklājībai.”[1;192]
Bieži vārdus “stress” un “spriedze” uzskata par vienu un to pašu. Taču patiesībā šie jēdzieni ir dažādi. Noteiktas izmaiņas cilvēka ķermenī ir spriedze, bet, savukārt, ar stresu būtu jāsaprot ietekme, kas izsauc izmaiņas. [8]…
