Stresa koncepcija ir atstājusi arkārtīgi lielu ietekmi dažādās to zinātņu jomās, kas pēta cilvēku. Šo zinātnisko koncepciju ietekmējusi ievērojamā Kanādas zinātnieka Hansa Seljes (1907.-1982.) patofizioloģiskie pētījumi, un tālāk tika izlietota medicīnas, psiholoģijas, socioloģijas u.c. zinātņu pētījumos.
Stress ir organisma nespecifiska atbilde uz kaitīgu aģentu iedarbību, kas izpaužas vispārējā adapcijas sindromā. Stress ir morāla vai fiziska pārslodze, kurā indivīds nonāk,ja no viņa prasītais draud pārsniegt viņa spēju vai spēku robežas. Medicīnā tiek uzsvērti trīs galvenie stresa posmi: trauksme, rezistences jeb pretestības un izsīkuma posmi.
Stresa jēdziens ir tik ietilpīgs, ka daudzi uzskata par stresu visu, kas notiek ar cilvēku, ieskaitot miegu. Selje piemetina, ka „pat pilnīgi atbrīvojies – guļošs cilvēks nav izslēgts no stresa”, un, turpinot tālāk viņa domu, ka stresa reakcija piemīt visam dzīvajam, arī augiem, stresa kategorijas papildinās ar jaunu jēdzienu virkni:”mikrostress”, ”makrostress”, „labs stress”, kas saistībā ar sava svarīguma izteiksmi kļūst par dzīves apliecinajumu un vadoso stimulu attīstītāju, kā arī par cilvāka vispusīgās darbības pamatu.
Pirmais Seljes zinātniskais darbs par stresu –„Sindroms, ko izsauc dažādi kaitīgi faktori” – tika publicēts 1936. gadā. Selje bija atklajis interesantu likumsakarību: ja dzīvnieks ir pakļauts pēc rakstura dažādām iedarbēm „maksimālās fiziskās slodzes, temperatūras faktoru iedarbība, toksisku vielu ievadīsana organismā u.c.”, rodas stereotipa reakcija, kas nav atkarīga no kaitīgā faktora specifikas.
Selje aprakstīja šī sindroma trīs attīstības stadijas. Sakotnēji rodas trauksmes reakcija – „aicinājums pie ieročiem” organisma aizsargspēkiem. Šo stadiju, ko reizēm sauc par mobilizacijas stadiju raksturo, ādas apsartums, pastiprināta siekalu izdalīšanās, muskuļas tonusa pazemināšanās, virsnieru dziedzeru izmēru palielināšanās, ķermeņa svara samazināšanās un audu sadalīšanās procesa pastiprināšanās. Jebkura kaitīga faktora ilgstošas darbības rezultata iestajas otrā – adaptācijas vai rezistences (noturīguma) stadija. Tā izpaužas ar virsnieru un aizguņģa dziedzeru pastiprinātu palielināšanos, sintēzes procesu pastiprināšanos audos, atjaunojoties normālam ķermeņa svaram. Ja kaitīgā faktora iedarbība nav bijusi sevišķi spēcīga, tad ar laiku visi aprakstītie rezultāti izzūd un organisms atgriežas normala stāvoklī.
Stresa rašanos un raksturu nosaka ne tikai kairinataja ietekme, bet arī organisma reakcija stresora iedarbības momentā. Reakcija ir atkarīga no daudziem cēloņiem: iedzimtības, iepriekš parciestās iedarbības, vecuma, dažādu faktoru apkopojuma un citiem tā sauktajiem nosacījuma faktoriem. Dažreiz izveidojas arī pretējā – rezistences parādība, t.i., noturības palielināšanās pret kādu no kaitīgajiem faktoriem, kas izsauc aizsardzības reakciju attiecībā pret dažadiem stresoriem. Tā, piemeram, eksperimentejot ar dzīvniekiem, kurus pakļāva ievērojamai fiziskai slodzei (piemeram, ilgstošai peldēšanai), netika novērota stresora reakcija, ievadot organisma antigēnu.…
