Vārds “kredīts” cēlies no latiņu valodas credare – ticēt, uzticēties. Kredīta devējs kredīta ņēmējam atvēl lietošanas tiesības uz noteiktu naudas summu (finanšu kredīts), bet kredīta ņēmējs uzņemas saistības šo naudas summu pēc noteikta laika atmaksāt. Kā kompensācija par lietošanas tiesību atdošanu parasti tiek noteikti procenti. Jau viduslaikos parādījās vairākas kredītu formas. Viens no kredītu veidiem 13. gadsimtā bija ļoti līdzīgs mūsdienu hipotekārajam kredītam. Kreditors izsniedza aizņēmējam naudas līdzekļus pret nekustamās mantas (dzīvojamās mājas) ķīlu. Sākotnēji aizņēmēji bija pārsvarā pilsētas bagātie ļaudis. Kreditori bija tirgotāji, kas gribēja drošāk ieguldīt savus kapitālus. Aizņēmēji maksāja kreditoriem 5 - 10% gadā. Tirdzniecībā arī citas preces pārdeva pēc atliktā maksājuma principa. Tie bija pirmie komerckredīti. 13. gadsimtā, attīstoties starptautiskajai tirdzniecībai, parādījās arī pirmie maksājuma pārvedumi, kurus sāka izmantot itāļu tirgoņi. Šie maksājumu pārvedumi būtībā bija notariāli apliecinātas parādzīmes, ko latīņu valodā sauca par instrumentum ex causa cambii (apmaiņas instruments). Apmaiņas instrumenti bija kreditēšanas un naudas operācijas apvienojums, ko varēja pārvietot drošāk un ērtāk nekā zeltu. Vēlāk finansu darījumu tehnika attīstījās un pilnveidojās un apmaiņas instrumentus nomainīja vekseļi, kurus nebija jāapliecina pie notāra. 15. gadsimta pirmajā pusē vekseļus jau varēja pārpirkt pirms termiņa (diskontēt). Vekseļi kļuva par kredītu dokumentu un naudas aizstājēju.[1]
Saskaņā ar Latvijas Republikas Kredītiestāžu likuma 1. pantu kredīts ir atlīdzības darījums, kurā kredītiestāde uz rakstveida līguma pamata nodod klientam naudu vai citas lietas un kurš klientam rada tiesības rīkoties ar tām un pienākumu noteiktā laikā un kartībā atdot kredītiestādei naudu vai citas lietas.…
