Svētais Gars vienmēr ir bijis nozīmīgs kristīgajā Baznīcā jau kopš pirmo Vasarsvētku laika, kad Viņš tika dāvāts apustuļiem, kas bija sapulcējušies Jeruzalemē. Svētā Gara spēkā viņi kļuva spējīgi vēsti par Kristus mācību un Viņa nāvi pie krusta sludināt ne tikai Jeruzalemē un visā Jūdejā, bet arī visā pasaulē. Un šis process turpinās joprojām jau ilgāk nekā 20 gadsimtus. Vasarsvētkus sauc arī par Baznīcas dzimšanas dienu. Sv. Augustīns ir teicis, ka Svētais Gars Baznīcai ir devis dzīvību.
Vēl pirms debeskāpšanas Jēzus apsolīja saviem apustuļiem Svēto Garu: “Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā, jo Viņš nerunās no Sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni.”
Kā lasām Apustuļu darbu grāmatā, Vasarsvētku rītā Svētais Gars nonāca baiļu un neziņas pārņemto apustuļu pulciņā un līdz ar to simboliski arī visā Kristus Baznīcā: “Kad Vasarsvētku diena bija pienākusi, visi viņi bija kopā tanī pat vietā. Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stipra vēja pūšana, un piepildīja visu māju, kur tie sēdēja. Un viņiem parādījās mēles it kā no uguns, kas sadalījās un nolaidās uz ikviena no viņiem. Un visi tika Svētā Gara piepildīti un iesāka runāt dažādās valodās, kā Svētais Gars deva viņiem izrunāt. Bet Jeruzalemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visām tautām zem debess. Kad šī balss atskanēja, daudzi sanāca kopā un apjuka, jo ikviens dzirdēja tos runājam savā valodā. Un visi samulsa un brīnījās, sacīdami: Lūk, vai tie visi, kas runā, nav galilejieši? Un kā mēs ikviens dzirdējām savu valodu, kurā mēs dzimuši? Partieši un medieši, un elamieši, un kas dzīvo Mezopotamijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā. Friģijā un Pamfilijā, Ēģiptē un Lībijas daļā ap Kirēnu un ienācēji no Romas, tāpat jūdi un prozēliti, krētieši un arābi; mēs dzirdējām viņus mūsu valodās sludinām Dieva lielos darbus.”
…
