Secinājumi.
Taisnīgums, pēc Roulza domām, necieš kompromisus. Tādēļ viņš arī ieņem nepārprotamu nostāju filosofijas strīdā par taisnīgo un labo. Utilitārisms bija padarījis taisnīg, pareizo rīcību atkarīgu no labā, tātad no vispārējā labums, ko var sasniegt ar šādu rīcību. Šajā skatījumā taisnīgais tātad ir pakārtots labajam. Utilitārismam izšķirošais ir rezultāts. Roulzs šo vērtību kārtību apgriež otrādi. Viņa uztverē labais ir pakārtots taisnīgajam. Par labu un sasniegšanas cienīgu viņš pirmkārt uzskata taisnīgo. Šīs priekšrokas došana taisnīgumam nostiprina arī Roulza pozīciju ideoloģiskajā cīņā starp liberālismu un sociālismu, kas Rietumu pasaulē risinājās kopš Lielās franču revolūcijas laikiem.
Attīstot brīvības jēdzienu, arī taisnīguma izpratni, tiek noteikta arī valsts politiskā sistēma. Tiek aizstāvēta sabiedrības reprezentācija valsts pārvaldē, atzīstot tomēr, ka vairākums pieņem lēmumus. Tomēr ikvienam ir politiskās tiesības – visi ir vienlīdzīgi politiskās līdzdalības iespējās un informācijas saņemšanā. Roulzs piedāvā cilvēkiem divus taisnīguma principus: primāro labumu vienlīdzīgu sadalījumu un darba brīvo pieejamību, kas arī ir vienīgā vieta, kur iespējamas privilēģijas. Šīs privilēģijas Roulzs pieļauj tikai konkrētā amata izpildītājiem ar savu specifiku, nevis konkrētajiem cilvēkiem vai viņu nopelniem. Tajā pašā laikā taisnīgumam jābūt saistītam arī ar cilvēka nopelniem un vajadzībām, jo ir netaisnīgi izturēties vienādi pret cilvēkiem ar dažādiem nopelniem un vajadzībām. Nopelni attiecas uz tām cilvēka darbībām, pret kurām nepieciešama īpaša attieksme. Vajadzības saistītas ar lietām, ks cilvēkam trūkst, lai nodrošinātu sev labklājību. Vajadzība nevar būt nopelna pamatā, jo cilvēks visbiežāk vēlas to, ko nemaz nav pelnījis.
…
