Tasmānijas velnu nav iespējams sajaukt ar kādu citu somaini. Šausminošo kliedzienu, melnās krāsas, mežonības, nepieradināmības un ļaunā rakstura dēļ eiropiešu kolonisti viņu nosauca par “velnu”. Zinātniskais nosaukums ir Sarcophilus harrisii, latviski to varētu tulkot kā Harisa (atklājējs - zinâtnieks Hariss) gaļas mīlis (no lat.v. “sarcophilus”). Tas vien jau daudz ko izsaka…
Tasmānijas velns tiek uzskatīts par nežēlīgāko dzīvnieku starp dzīvajiem! Daudzi, kas savām acīm skatījuši šo dzīvnieku, vienā balsī apgalvo, ka diez vai ir redzēts vēl kāds tik riebīgs un traks radījums kā šis somainais velns. Viņa ļaunums nekad nepierimstot un dusmas uzliesmojot par katru nenozīmīgāko sīkumu. Nebrīvē pat pie labākās aprūpes velns nezaudējot savas rakstura īpašības un nekad nesadraudzējoties ar cilvēku, kurš viņu baro. Gluži pretēji, velns bez liekas domāšanas uzbrūkot savam kopējam un visām citām būtnēm, kas uzdrošinājušās pietuvoties krātiņam. Un, ja vien rodas kaut mazākā iespēja izbēgt – tā tiek izmantota. Esot pat gadījumi, kad velns ar stipro žokļu palīdzību pārgrauž krātiņa restītes! Šeit, lūk, parādoties neizmērojamais ļaunums, uz ko vienīgi šis dzīvnieks esot spējīgs! Un velna pārdabisko, ļaunīgo balsi neesot iespējams aizmirst nekad!
Bet, lai arī cik asinis stindzinošas un atbaidošas (pēc mūsu ausu domām) skaņas tas izdotu, pastāv iespēja, ka pašam velnam tā liekas pati skaistākā skaņa pasaulē. Kas gan mēs tādi esam, lai tiesātu? Un kurš savvaļā dzimis dzīvnieks gan gribētu savu ierasto dzīvi nomainīt pret šauru krātiņu? …