Jau pirms vairāk kā 2000 gadiem Aristotelis izdalīja piecas sajūtas: tausti, garšu, ožu, dzirdi un redzi – un līdz pat mūsdienām tiek runāts par „piecām sajūtām”. Patiesībā ādai vien varam izšķirt pieskāriena sajūtu, spiediena sajūtu, aukstuma, siltuma un sāpju sajūtu.
Āda bija pirmais sajūtas orgāns, kas attīstījās pirmajām dzīvajām būtnēm, tas ir arī vislielākais orgāns un līdz ar to var saņemt visvairāk stimulu. Kairinātājus, kas rada ķermeņa bojājumus, mēs uztveram kā sāpīgus un nepatīkamus; seksuālie pieskārieni, kas nepieciešami, lai nodrošinātu vairošanos, tiek uztverti kā patīkami, pretējā gadījumā cilvēks kā suga uz šīs planētas pārstātu eksistēt. Ja gaisa temperatūra ir organismam nepiemērota, arī to uztveram kā sāpes, bet organismam piemērota temperatūra rada komforta sajūtu. Secinām, ka taustes sajūtai ir ļoti liela nozīme, bez tās cilvēks būtu apdraudēts.
Ādas receptori uztver kairinājumu, kuru smadzenes tuklo kā pieskārienu, spiedienu, vibrāciju, siltumu, aukstumu vai sāpes. Tās ir sešas ādas sajūtas. Vēl eksistē dažādas papildus ādas sajūtas, kā nieze, kutēšana. Visas šīs sajūtas nodrošina dažādi receptori, kas atrodas ādā dažādos slāņos. Lai izprastu ādas sajūtas un to rašanos, apskatīsim katru ādas sajūtu atsevišķi.
Pieskāriena sajūta
Pieskāriena sajūta rodas, kad āda tiek aizskarta, bet netiek deformēta. Ja salīdzinām ādas receptoru skaitu, tad pieskāriena receptoru ir visvairāk. Tie ir novietoti dermā; īpaši daudz to ir pirkstos, kāju īkšķos, mēles galā un lūpās.
…
