Par latvju tautas attīstību un kultūru pirms vācu ierašanās mūsu zemē, īpašu un skaidru ziņu nav. Ir zināms, ka mūsu senči veiksmīgi nodarbojušies ar zemkopību, tiem bijušas pilis un savi valdnieki, bet galvenā tautas vērtība bijusi bagātā mutvārdu daiļrade – tautas dziesmas, pasakas, mīklas, teikas, parunas un sakāmvārdi. Lai uzzinātu kā dzīvoja, ko juta, kā strādāja, kā mīlēja un cieta, kā izglītojās mūsu senči, tad ir jālasa tautas dziesmas. Vācu literāts J. Herders teicis: “Viņu dziesmas ir tautas arhīvs, kur izteikta visa viņu zinātne, reliģija, dvēseles rosība, senie notikumi, dzīves prieki un ciešanas (“Lit. vēst.” 23. lpp). Vācu rakstnieks T. Hupels iepriekš teikto papildina: “Latviešiem ir neatvairāma dziņa uz poēziju(…) pat viņu valoda jau pa pusei ir dzeja. Tā skan kā galda pulkstentiņš (…) pat visvienkāršākie latviešu ļaudis, kad viņi ir līksmi, pravieto un runā pantos.” (Lit. vēst. 1. d. 26. lpp). Tautas dziesmās kā fotogŗāfijās, kā dokumentālajās filmās ir uzglabājusies visa tautas dzīve, atspoguļojot cilvēka piedzimšanu un “viņā saulē” aiziešanu.…