Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados gan Eiropā, gan Latvijā notikušas būtiskas politiskas un ekonomiskas pārmaiņas, kas pilnīgi izmainījušas gan daudzu valstu saimniekošanas un sociālo sistēmu, gan arī šo valstu iedzīvotāju ikdienas dzīvi un pasaules uzskatus. Pāreja uz tirgus ekonomikas attiecībām noteica jaunu vērtību sistēmas izveides nepieciešamību gan valstī kopumā, gan katras valsts iedzīvotājiem individuāli. Latvijai šīs pārmaiņas papildus nozīmēja jaunu politisko apziņu – saimniekošanu neatkarīgā valstī.
Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ekonomika pārdzīvoja dziļu krīzi ar strauju iekšzemes kopprodukta kritumu. Politisko un ekonomisko attiecību izmaiņu iespaidā tika veiktas reformas valsts ekonomiskajā sistēmā, kas noteica jaunas nozaru struktūras izveidi un pārorientāciju uz jauniem tirgiem. Likumsakarīgi radās nepieciešamība pārspecializēties, un liela daļa iedzīvotāju palika bez darba. Tas radīja iedzīvotājos gan psiholoģisku, gan materiālu problēmu – bezdarbu, nepieciešamību pašiem pieņemt būtiskus lēmumus par savu likteni.
Tā kā algota darba veikšana Latvijas iedzīvotājiem ir galvenais ienākuma avots un liela daļa iedzīvotāju vēl nav pārorientējusies uz tādiem tirgus ekonomikai raksturīgiem ienākumiem kā ienākumi no uzņēmējdarbības un nekustamā īpašuma, bezdarba rādītāji ir daudz nozīmīgāki kā Rietumu valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku.
Reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā 1999.g., 2000.g. bija 9%-10%, bet 2003.g., 2004.g. sasniedzis 10%-13% daudzos Latvijas rajonos, sevišķi Latgalē.
Visbiežāk bezdarbu definē kā tādu situāciju tautsaimniecībā, kad ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, kas vēlās strādāt, nevar šo vēlmi īstenot darba vietu trūkuma dēļ. Šāda parādība ar tautas attīstības idejām, jo bezdarbs neļauj iedzīvotājiem izmantot pašas nozīmīgākās iespējas dzīvā.
Bezdarba cēloņi parasti ir šādi:
1.Pārmaiņas ekonomikas struktūrā;
2.Ekonomikas kritums, depresija, kas spiež darba devējus samazināt pieprasījumu pēc resursiem, arī pēc darba spēka;
3.Valdības un arodbiedrību politika darba jomā, kad, piemēram, minimālās darba algas palielināšana paaugstina ražošanas izmaksas un tādējādi pazemina pieprasījumu pēc darba spēka;
4.Sezonas izmaiņas dažādās tautsaimniecības nozarēs;
5.Izmaiņas iedzīvotāju demogrāfiskajā struktūrā, kad darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita pieaugums palielina darbaspēka piedāvājumu un bezdarba līmeni.…
