Ievads
Teātris – skatuves māksla – ir viens no mākslas veidiem. Šaurākā nozīmē, tā ir ēka, kur notiek izrādes.
Teātra māksla ir neparasta ar to, ka tās rezultāts – izrāde – top aizvien no jauna skatītāju acu priekšā. Izrādei beidzoties beidz pastāvēt arī konkrētais mākslas darbs.
Teātri mēdz saukt arī par sintēzes mākslu. Līdzīgi tam, kā ķīmiskā sintēzes procesā no dažādām vielām tiek radīta jauna viela ar atšķirīgām īpašībām, tā arī teātra mākslu veido dažādu mākslas veidu – literatūras (lugas, scenāriji, dzejas kompozīcijas), tēlotājmākslas (dekorācijas, kostīmi, rekvizīti), mūzikas dejas, aktiermākslas, režijas – sakausējums vienā veselumā – izrādē.
20. gadsimts – līdz Latvijas brīvvalsts okupācijai 1940. gadā. Tas saistās ar filmu ražošanas aizsākumu un strauju paplašināšanu, pēreju no „ mēmā kino” uz skaņu filmu uzņemšanu (brāļi Edgars un Voldemārs Blumbergi konstruē skaņu ieraksta aparatūru, kas sekmīgi konkurē ar ārzemju tehniku). Izveido akciju sabiedrību „Latvju filma”, kas ražo gan kinohroniku, gan aktierfilmas un „ARS”, kas kļūst par vienu no lielākajiem filmu iznomas kantoriem Baltijā. Iznāk žurnāls „Filma un Skatuve”, plašumā vēršas gan komercfilmu reklāma, gan prasība izmantot kinomākslu kā izglītošanas līdzekli skolās.
Pēckara gados palielinājās Latvijas iedzīvotāju skaits – valstī dzīvoja gandrīz 2 miljoni cilvēku. Lielākā daļa – apmēram 2/3 – iedzīvotāju nodarbojās ar lauksaimniecību. Rūpniecībā strādāja apmēram 1/9 iedzīvotāju.
Latvija ieņēma otro vietu Eiropā pēc izdoto grāmatu skaita. Pilnveidojās tēlotāja māksla. Ievērojami latviešu tēlnieki bija Kārlis Zāle, Kārlis Zemdega, Teodors Zaļkalns.
Pēckara gados pakāpeniski izauga jauna inteliģence. Kaut arī augstākstāvošie aizliedza sev nevēlamu darbību, tika gūti sasniegumi gan kultūras dzīvē, gan zinātnē. Cilvēkos tas radīja lepnumu un prieku. Diemžēl lielākoties latviešu veikums bija pazīstams tikai Padomju Savienībā, jo Latvija vairs nebija atkarīga valsts.…