1. Izrādes “Dāmas”, “Avotu iela”, “Lasītava”, “Mīļākais” un “Robežas” iekļaujas site-specific teātra definīcijā, jo katrai no tām ir saturiska saistība ar izvēlēto iestudējuma vidi un bez noteiktās spēles telpas tās nav iedomājamas. Katrā no tām iespējams spriest par dažādām site-specific gradācijām. Izrādes “Dāmas” un “Mīļākais” spēles laukuma nozīmes ziņā saistītas ar konkrētu telpas tipu – iestudējumu iespējams pārcelt uz tāda paša veida spēles vietu. “Avotu iela” savukārt tādā pašā veidā pārceļama nav – konkrētā izrāde cieši piesaistīta noteiktajai ģeogrāfiskajai lokācijai. “Robežas” un “Lasītava” laukuma nozīmes ziņā ir duālas: no vienas puses, tās piesaistītas noteiktai izrādes dalībnieku apdzīvotajai platībai un citās norises robežās nav iedomājamas; no otras puses, šīs platības ietvaros iespējams izvēlēties jebkuru spēles vietu. Veidojot šāda veida izrādes, iestudējumos nozīmīgu lomu atmosfēras veidošanā spēlē konkrētās vides sociovēsturiskais un kultūras konteksts – taču ne visos iestudējumos tam ir saistība ar vēstījumu vai izrādes ideju.
2. Vides teātris šajos iestudējumos cieši saistīts ar site-specific, jo izrādes nozīmes veidošanās un vides interakcija ir viena no primārajām līdz ar skatītāja un aktiera mijiedarbi. Tas saistās ar Šēhnera kocepcijā ietverto ideju par teātri kā dažādu elementu savstarpējo komunikāciju, kā arī vides izmantojumu veidā, kas ļauj skatītājam un aktierim nonākt līdzvērtīgākās pozīcijās. Tādā veidā iestudējuma vide darbojas kā līdzspēlētājs, kas sapludina realitāti un mākslas pasauli vienā. Visos iestudējumos iespējams saskatīt vides teātrim raksturīgo un vērtēt pēc Šēhnera vides teātra aksiomām: visu telpu izmanto gan izpildītājs, gan skatītājs; teātra notikums norisinās transformētā vai atrastā vidē; fokuss vidē ir daudzveidīgs (izrādēs izmantots gan multi-fokuss, gan lokālais fokuss); izrādes teksts ir elastīgs.
3. Iespējams secināt, ka ārpus teātra skatuves izrādēs transformējusies aktiera loma un ir dažādas tās variācijas: aktieris – stāstnieks, aktieris – garāmgājējs, aktieris – operators, aktieris – skatītājs, aktieris - pavadītājs. Abpusēja komunikācija starp skatītāju un aktieri analizētajos iestudējumos veidojas tikai šo atvasinājumu robežās.
4. Izrādēs izmantoti četru veidu teksti: jau gatavs dramaturģiskais materiāls – luga; desmit minūšu lugas, kuras radītas noteiktam spēles laukumam reālajā pasaulē; transkribēta un rediģēta runa; autentiskas dienasgrāmatas. Iespējams novērot, ka par tekstu izrādēs kļūst arī tas, kas nav pierakstīts, un dramaturģijas nozīme paplašinās. Teksts var būt kustība, horegrāfija un skatītāja un izpildītāja attiecība pret telpu. …