Ir divu veidu morāles un ētikas kodeksi – cilvēka privātais, nosacītais un bieži mainīgais iekšējo normu kopums un absolūto ētikas principu sakopojums, izkristalizējies mūžīgajā laika ritējumā un cilvēka nepārtrauktajā, šķēršļotajā un līkumotajā paštapšanas straumē. Ikdienas dzīvē vai ik mirkli rodas situācijas, kurās šie divi kodeksi saduras un liek cilvēka dvēselei kļūt par bezkompromisa cīņas lauku. Tieši absolūto ētikas kategoriju un priekšrakstu kodekss kalpo kā spogulis un vērtības mērs cilvēka domām un darbiem, padara viņa paštapšanu par izsakāmu visiem saprotamos jēdzienos.
Katrs laikmets un kultūra rada augsni savdabīgām cilvēku attiecībām un īpatnējai rīcības morālei, izvirzot pretenzijas arī uz “piemērotāko” absolūto ētikas principu traktējumu.
Kur nav augstu garīgo vērtību, tur to vietā pielūdz “fasādes kultūru”, tur demonstrē fizisko pārākumu, cinismu, vulgaritāti, tur noris bīstamā spēle ar baudām un dzīvību, siržu laušanas “varonība”. Un tad tiek nodzerts tautas un ģimenes gods, piesārņota daba un dvēsele, vairojas slimības, psihiskās traumas, fiziskā un garīgā debilitāte, dzīves apnikums, zūd tauta, veidojas pūlis.
Prakse apstiprina, ka garam, enerģijai ir lielāka nozīme sasniegumu organizēšanā nekā tehnoloģiskajiem vai ekonomiskajiem resursiem: kur cilvēkiem vērtības nav godīgums, atbildība, sirdsapziņa, taisnīgums, labestība, tur pat vislabākā tehnika, brīnišķīgākā daba, lieliskas celtnes pakļautas postošam spēkam.
Kāda sena Ķīnas dārznieka atbilde uz garāmgājēja jautājumu, kāpēc viņš neizmanto ūdens smelšanai mehāniskas ierīces, dārznieks atteicis: “Es dzirdēju no sava skolotāja, ka tas, kurš izmantos mehānismus, visu darīs mehāniski, bet tas, kurš rīkojas mehāniski, iemantos mehānisku sirdi. Un, ja krūtīs būs mehāniska sirds, tad zudīs sākotnējā tīrība un dzīves garam vairs nebūs miera”. Mūsdienu laikmetā “mehāniskā sirds” vairs nav metafora, bet tuvas nākotnes realitāte.
Ar vārdu tehnika parasti apzīmē tādu mākslīgi radītu līdzekļu kopumu, kuri pretējā gadījumā netiktu realizēti. Tehnika atspoguļo:
1.cilvēka vajadzības;
2.zināšanu līmeni.
Ar tās palīdzību ļaudis risina noteiktas savas dzīves problēmas.
Zināšanas pašas par sevi nerada tehniku, bet ir tās rašanās nepieciešams priekšnosacījums. Galvenais avots, kas nodrošina tehnikas ienākšanu dzīvē ir pati dzīve, cilvēka darbība visdažādākajās jomās – ekonomikā, zinātnē, mākslā u.c. Ja cilvēks varētu sasniegt savus mērķus ar jau esošo līdzekļu palīdzību, viņš neradītu tehniku. Tā, piemēram, Senajā Grieķijā bija pamatīgas mehāniskās zināšanas, kuras principā deva iespēju radīt aušanas mašīnas, tvaika mašīnas u.c., taču antīkajā pasaulē ražošanas problēmas risināja citādāk (piemēram, palielinot vergu skaitu) un tehniskā civilizācija neradās.
Tehnika pēc savas būtības ir sabiedriska, sociāla parādība, kas ietekmē visu sabiedrības dzīvi, cilvēku. Tā lielā mērā ir sabiedrības progresa materiālais pamats, kas maina arī sabiedriskās attiecības, visu cilvēku dzīvesveidu.…
