Sākšu ar to, kas tad vispār ir tēlotāja māksla no zinātniskā aspekta.
Tēlotājmāksla – mākslas veids, kas atspoguļo īstenību vizuālos tēlos (plaknē vai telpā). Iedala 3 veidos – glezniecībā, grafikā un tēlniecībā. Atbilstoši šo veidu izteiksmes līdzekļu specifikai tēlotājmāksla spēj attēlot tādas reālās pasaules parādības kā dzīvās un nedzīvās dabas materiālās formas, apjoms, telpa, kustība, gaismas un gaisa vide, gaismas un ēnas rotaļa. Tēlotājmāksla var atklāt arī cilvēka garīgo veidolu, viņa savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem, šo attiecību emocionālo, psiholoģisko un sabiedrisko raksturu, līdz ar to – visa laikmeta garīgo dzīvi. Tēlotājmāksla atspoguļo īstenību plašā diapazonā – no īstenības adekvātā (pat iluzora) skatījuma līdz dažādās nosacītības pakāpēs (simbolos un alegorijās) tvertiem tēliem.
Tēlotājmāksla attīstījusies līdz ar visu cilvēces attīstības gaitu. Sākumā cilvēks iemācījās uztvert un attēlot tikai priekšmeta kontūras un plastiskās formas, vēlāk pamazām sāka izšķirt un atveidot arī krāsas, glezniecība un grafika ilgi nepazina ne lineāro, ne gaisa perspektīvu; pat senie ēģiptieši priekšmetus, kas atradās tālāk, zīmējumā novietoja augstāk. Tikai renesanses posmā tika atklāti perspektīvas likumi un kompozīcija izvērsta arī telpā. Tikai 19. gadsimtā padziļinājās un beidzās process, kas bija sācies jau agrāk, - glezniecības un grafikas norobežošanās. 20. gadsimtā tēlotājmākslas raksturs strauji mainījies līdz ar fotogrāfijas un kino ienākšanu sabiedrības dzīvē, kā arī zinātnes un tehnikas attīstību, mūsdienu cilvēka sarežģīto gara un jūtu pasauli.
Tā kā tēlotājmāksla ir viena no īstenības izziņas formām, tai ir svarīga nozīme sabiedrības sociālajā dzīvē. Tā spēj aptvert notiekošos procesus, vērtē tos un līdz ar to veidot sabiedrības estētiskos ideālus. Mūsdienu apstākļos tēlotājmāksla kļuvusi par nozīmīgu ideoloģiskās cīņas daļu.
Savā darbā es pierādīšu, ka tēlotājmāksla pēc II pasaules kara ir cieši saistīta arī ar tēlotājmākslu 60. – 80. gados.…
