1. TEMPERAMENTA JĒDZIENS
Kā zināms, pasaulē nepastāv divu cilvēku ar identiskiem pirkstu nospiedumiem, kokiem nav divu pilnīgi līdzīgu lapu. Tā arī dabā neeksistē absolūti identiskās cilvēku personības – katra cilvēka personība ir neatkārtojama. Tomēr cilvēks nepiedzimst ar jau izveidoto personību. Par tādu mēs kļūstam pakāpeniski. Bet vēl agrāk kā cilvēks kļūs par personību, viņam tiek novērotas individuālās psihes īpatnības. Šīs psihes īpatnības ir diezgan konservatīvas, pastāvīgas. Mainoties tām daudz lēnāk nekā mums zināmām personības īpatnībām, tās katram cilvēkam veido īpatnēju psiholoģisko augsni, kurā vēlāk, atkarībā no tās īpatnībām, izaug personības īpatnības, kuras piemīt tikai dotajam cilvēkam. Tādas pastāvīgas un cilvēkam piemītošas īpatnības ir temperamenta īpatnības. Tā tad, pie temperamenta īpatnībām pirmām kārtam attiecas iedzimtās un individuāli-savdabīgās psihes īpatnības.
Psiholoģiskās īpatnības, ko nosaka bioloģiskie faktori, daudzi psihologi apzīmē ar vārdu „temperaments”. Temperaments ir viens no senākajiem jēdzieniem psiholoģijā, kas ir saglabājies līdz mūsdienām.
Vārda „temperaments” izcelsme nāk no Senās Grieķijas apmēram pirms 2500 gadiem. Sengrieķu ārsts un domātājs Hipokrats izvirzīja pieņēmumu, ka cilvēka uzvedības īpatnības nosaka kādu šķidrumu īpatsvars organismā. Atbilstoši sava laika priekšstatiem par cilvēka anatomiju un fizioloģiju Hipokrats par šiem šķidrumiem uzskatīja asinis, žulti, melno žulti, kā arī kādu staipīgu, stiegru šķidrumu, ko mūsdienās apzīmētu ar vārdu limfa. No šiem apzīmējumiem sengrieķu valodā ir cēlušies mums zināmie temperamentu nosaukumi. Tie ir sanguia (asinis) – sangviniķis, holeia (žults) – holēriķis, melan-holeia (melnā žults) – melanholiķis. To, ko mūsdienās mēs saucam par limfu, Hipokrats dēvēja par phlegma, un no tā – flegmātiķis. Hipokrāts norādīja, ka katram cilvēkam ir noteikts šo šķidrumu sajaukums, proporcija organismā. Viņš runāja par minēto šķidrumu sajaukuma tipiem. Kā zināms Senie Romieši pārņēma ļoti daudz no Senās Grieķijas. Tā sengrieķu vārds krasis latīniski tika tulkots kā temperamentum, kas nozīmē – sajaukt kādā proporcijā.2
Sengrieķu filozofs Aristotelis, kas dzīvoja nedaudz vēlāk nekā Hipokrāts, atšķirību starp cilvēkiem redzēja nevis kādas dzīves sulas vairākumā, bet gan galvenās no šim sulām (asinīs) sastāva starpībā. Viņš pamanīja, ka asins spēja sarecēt dažādiem dzīvniekiem ir atšķirīga. Lielāks sarecēšanas ātrums, pēc viņa domām, ir saistīts ar cieto vai zemes daļas pārsvaru, mazāks sarecēšanas ātrums – ar ūdens vai šķidro daļiņu pārsvaru. Šķidrās asinis ir aukstas un predisponē bailes, bet asinis, kas, ir bagātas ar blīvām vielām, raksturojas ar siltumu un ir predisponētas niknumam un dusmām.
…
