Tērauda siju pārsegumi

Tērauds ir dzelzs sakausējums ar labām tehnoloģiskām īpašībām un pietiekošu plastiskumu, kas ļauj izgatavot jebkuras formas un izmēru konstrukcijas, kā arī pielietot dažādas tehnoloģiskās apstrādes metodes, liešanu, velmēšanu, kalšanu, metināšanu, griešanu. Lai iegūtu tēraudu ar noteiktām mehāniskajām īpašībām, tam pievieno speciālus piemaisījumus t.s. leģējošos elementus, hromu (Cr), niķeli (Ni), molibdēnu (Mo), varu (Cu), titānu (Ti), kobaltu (Co) u.c. Tēraudu, kurš satur vienu vai vairākus leģējošos elementus, sauc par leģētu tēraudu. Tātad tēraudi dalās oglekļa un leģētos tēraudos. Atkarībā no tērauda praktiskās pielietošanas, tas dalās konstruktīvajā (oglekli satur līdz 0,6%) un instrumentālā (oglekļa saturs vairāk par 0,6%) tēraudos. Palielinoties oglekļa saturam tēraudā, palielinās tā stiprība, bet samazinās tā plastiskums un sametināšanas iespējas. Tēraudam, kā konstruktīvam materiālam ir liela mehāniskā izturība, tas ir viendabīgs un pietiekoši ilglaicīgs materiāls, kas nodrošina vieglu, drošu un estētisku konstrukciju būvi. Metāla konstrukciju vēsture ir cieši saistīta ar cilvēces attīstības gaitu. Jau 3.gadsimtā pirms mūsu ēras Indijā prata iegūt tēraudu un izmantot to rotaslietu, trauku un masīvu elementu izgatavošanai. Tomēr, tikai sākot ar 18.gadsimtu, būvniecībā sāk pielietot tēraudu.