Vārds “tests” radies no senfranku valodas un nozīmē “bļoda”. Vēlāk šo vārdu aizguva latīņu valoda, kurā vārds “testa” nozīmēja “vāze no māla”. Ilgāku laiku ar šo vārdu apzīmēja nelielus māla traukus, kurus, veicot savus eksperimentus, izmantoja alķīmiķi. Mūsdienu saturu jēdziens “tests” ieguva 19. gs. beigās. Psiholoģisko saturu šajā terminā ieviesa Č. Darvina brālēns F. Galtons (F. Galton) (1882 – 1911). Radot spēju noteikšanas anketu, viņš to nosauca par testu (angļu – test – prove, īss mēģinājums, pārbaude). Tieši psiholoģijas zinātnē terminu “tests” ieviesa Dž. Ketels (J. Cattel) 1890. gadā.
Tātad, tests (angļu valodā test) nozīmē pārbaude, pētīšana. Psiholoģijā un pedagoģijā tests ir standartizēts uzdevums, vai metode, kuras izpildes rezultāti dod iespēju vērtēt izpildītāja spēju, intereses, nostādni, motīvus, psihiskos stāvokļus u.c.
Mūsdienu sociālajā psiholoģijā ar testu palīdzību pēta intelektu, personības īpatnības, darbības izpildes ātrumu un rezultativitāti, risina ar dažādām atlasam saistītus uzdevumus.
Sociālajā psiholoģijā testus ļoti bieži izmanto kā diagnostikas galveno instrumentu kvantitatīvo un kvalitatīvo radītāju noteikšanai. No visam iespējamam psiholoģijas pētniecības metodikām testiem ir izvirzītas pašas striktākās prasības: validitāti, drošība, precizitāte un viennozīmība. Sastādot testus ir jāparedz:
1.Testu adaptācija pēc cilvēku sociālas kultūras. Sastādot testu ir nepieciešams ņemt vērā cilvēku kulturālo vidi, kurā šīs tests tiks lietots, to cilvēku intelektuālo attīstību un nacionālas atšķirības. Jo šādā veida kultūras atšķirības var stipri ietekmēt sagaidāma rezultāta pareizību.
2.Testu valodas vienkāršība un uzdevumu vienota interpretācija. Sastādot testu jāizmanto tādus vārdu formulējumus, lai tas nozīme tiktu uztverta viennozīmīgi.…
