Ko un cik daudz mēs zinām par Tibetu?
Tibetas kalniene
Tibetas apveidi uz kartes atgādina mandeli ar nošķeltiem galiem. Tā ir viena no augstākajām pasaules kalnienēm, ko no dienvidiem puslokā apliec Himalaji, gar ziemeļiem taisnā svītrā stiepjas Kuņluns, Austrumu virzienu norobežo Sinotibetas kalni, bet no rietumu puses tajā ietriecas Karakorums.
Tibetu veido plakani un viļņoti līdzenumi, kas atrodas 4 – 4,5 kilometrus virs jūras līmeņa, un 6 – 7 kilometrus augstas kalnu grēdas (Alingangri, Ņenčentanglas, Tanglas u.c. grēdas). Te ir pati augstākā sniega robeža pasaulē – kalnu gāles paliek baltas 5,5 līdz 6 km augstumā. Tas tā tāpēc, ka klimats ir krasi kontinentāls un sauss, tur ir ārkārtīgi maz nokrišņu.
Tibetas dienvidu pusē, Himalaju tuvumā, ziemas maigākas nekā pie mums, Latvijā, tikām ziemeļu daļā – bargas kā Sibīrijā. Vasaras ir vēsākas nekā Somijā. Gandrīz nepārtraukti pūš auksti vēji. Tibetas nomalēs līst vairāk – tā kā pie mums, bet dienvidu pusē pat stipri daudz, jo to skar musonu vēji.
Tibetā sākas gandrīz visas lielākās Āzijas upes – dienvidos to no Himalajiem nošķir Indas un Cangpo (Bramaputras) ielejas, austrumu daļā sākas Janczi un Huanhe, vēl minamas Mekonga un Salvina. Upes straujas, krāčainas – ar lielu kritumu. Ielejās daudz ezeru, galvenokārt sāļezeri, lielākie ir Namco, Sellings, Dangrajums. Tajos daudz zivju, ledus sega tos klāj no novembra līdz maijam. Tibetā sastopami arī geizeri un karstie avoti, tāpat tur mēdz būt zemestrīces.
Dienvidaustrumu daļas katlienēs aug skujkoku un lapu koku meži, lielākoties egles, priedes, apses, vītoli, bērzi. Gar upju ielejām plešas rododendru, rožu un citu krūmāju audzes.…