Ticējumu un paražu nozīme tautas dzīvē 16.gs.beigās - 18.gadsimtā

Tautas ticējumi un paražas vēstures skatījumā.
Ziemeļu karš un tā sekas smagi satrieca baznīcu. Katolicisms nostiprinājās ar hernhūtiešu palīdzību – Vidzemē, citur – draudzēs, kurās darbojās enerģiski, iecienīsi mācītāji.
Tomēr reliģisko priekšstatu dziļākais slānis daudzās vietā visā Latvijā vēl aizvien saistījās ar seniem ticējumiem. Par to visai sīkas ziņas 18.gs avotos (sprediķu grāmatās).
Maldu panteons sāka veidoties 18.gs. otrā pusē, mācītu vīru kabinetos, savirknējot mākslīgā konstrukcijā šķietamas senlatviešu dievības.
Šajā ziņā mācītājiem ir bijis ļoti grūti, jo vienlaikus viņi grib noliegt pagānismu un no otras puses grib pierādīt, ka latviešiem ir bijusi bagāta mitoloģija un bagāts kults.
Saskaņā ar laikmeta gaumi latviešu panteona rekonstrukcijai vajadzēja atgādināt antīkos paraugus, bet tādam nolūkam Latvijas senvēstures avoti nedeva pienācīgo vielu. Palīgā nāca vācu vēsturnieka A.L. Šlēcera izstrādātā ``tautu sistēma``, kurā viņš uzsvēra, ka ``latviskās tautas``(latvieši, leiši, senprūši) veido līdzīgu Eiropas pamattautu grupu kā romāņi, ģermāņi, slāvi, somi. Taču to izmantoja nepareizi un senprūšu, leišu reliģiju attiecināja arī uz latviešu.
Taču šo maldu panteonu vēl nepazina senākos laikos, kad Latvijas teritorijā spilgti vēl valdīja ticējumi un paražas jeb tā sauktais pagānisms.
18.gs. pieejamas plašas ziņas no visas Latvijas apgabaliem. Vislielākais ziņu biežums – Vidzemē.
Īsto ticējumu un paražu būtību zemnieki slēpa, jo baidījās no represijām. Daudzus zemniekus ``pieķēra`` primitīvos mājas kultos, zīlējumos, burvībās un bargi sodīja vai brīdināja.

…