Pēc I pasaules kara izpostītā Rīga bija kļuvusi par faktisko Latvijas galvaspilsētu, tomēr oficiāls galvaspilsētas statuss tika piešķirts tikai 1931. gadā. Pēc kara celtniecības apjomi Latvijā jūtami atpalika no pirmskara līmeņa. Līdz 20-to gadu vidum pilsētās tikpat kā neko necēla. Grūtības radīja kara laikā izpostītās zemes atjaunošana. Taču ar vien lielāka uzmanība tika veltīta arī kompleksai un vienotai ar pilsētu un apdzīvotu vietu apbūvi saistītai būvpolitikai, cenšoties ierobežot privātsaimniecisko patvaļu un mērķtiecīgi izmantot jaunbūvējamās teritorijas. 1923. g. tika apstiprināti vispārējie noteikumi par valsts, sabiedrisko un rūpniecisko ēku būvēšanas projektu sastādīšanu un apstiprināšanu. 1928. g. izdots - „Pilsētu zemju likums” un noteikumi par pilsētas apbūves un izbūves plānu sastādīšanas kārtību. Būvprojekti bija jāsaskaņo ar Būvniecības departamentu, bet speciālā sarakstā minētie rūpniecības uzņēmumi pat Iekšlietu ministrijā. Bez tam bija vēl virkne likumu un noteikumu par būvniecības pārzināšanu, atsevišķiem ēku tipiem un to detaļām. Līdz pat 1940. g. likuma spēku saglabāja Rīgā 1904. g. izdotie būvnoteikumi, kas nodrošināja organisku pēctecību pilsētvides attīstībā, taču šie noteikumi ik pa laikam tika koriģēti.
Kompleksā ar būvnoteikumiem bija izstrādāti arī atbilstoši pilsētu plāni, kuru apbūve uz papīra bija uzrādīta ar atšķirīgiem krāsu laukumiem, bet pašos noteikumos bija atbilstošu zonu precīzs apraksts.…
