Mūsu senči senatnē sūri strādāja, cīnījās par savu eksistenci, mīlēja un cieta bez jebkādām tirgus attiecībām. Viss dzīvei nepieciešamais tika sagādāts, valdot naturālajai saimniecībai. Ciltī, kopienā, ģimenē itiņ viss tika ražots pašu vajadzībām, pašu patēriņam. Maiņa nepastāvēja, jo nebija nekādas vajadzības saražotos labumus pirkt vai pārdot, t.i., mainīt.
Naturālo saimniecību pakāpeniski nomainīja preču ražošana. Darba rezultātā tika saražota prece, proti produkts, kas paredzēts maiņai, pārdošanai. Kāpēc preču ražošana kļuva gan nepieciešama, gan arī iespējama? To noteica divi pamatnosacījumi.
Pirmkārt , sabiedriskā darba dalīšana. Specializēto lopkopju un zemkopju cilšu izdalīšanas lika pirmos pamatus preču ražošanai, regulārai maiņai. Savstarpējās maiņas objekti bija lopkopības un zemkopības produkti. Amatniecības kā autonoma darbības veida atdalīšanas, tās arvien šaurāka diferenciācija pavēra preču ražošanai plašus jo plašus apvāršņus. Ar laiku maiņas funkcijas sāka veikt īpaši starpnieki – tirgotāji. Tirdzniecības kā patstāvīgas specializētas nozares izveide bija varens impulss preču ražošanas tālākai attīstībai. Visu šo procesu rezultātā radās un kļuva arvien sarežģītāks īpašs tirgus mehānisms.
Būtu maldīgi uzskatīt, ka darba dalīšana vien nosaka preču ražošanas attīstību.
Otrkārt, lai produkti tiktu ražoti kā preces un notiktu maiņa, obligāti nepieciešams nosacījums ir ekonomiski nošķirtu īpašnieku – daudzveidīgas produkcijas ražotāju pastāvēšana. Maiņa kļūst reāla tikai tad, kad pastāv savstarpējās atsavināšanas iespēja. To ekonomiski nodrošina minētā atšķirīgo īpašnieku pastāvēšana.
Vēsturiski maiņa vispirms notika starp dažādām kopienām kā starp autonomiem īpašniekiem. Kopienu ietvaros maiņa kā saimniekošanas faktors nepastāvēja, kaut arī tur bija noteikta darba dalīšana. Pieversīsīmies mūsdienām.…
