Ja 20. gadi Eiropas vēsturē iezīmējās ar to, kā valstis mēģināja “atveseļoties” pēc kara radītā posta un šusmām, tad 30. gadi bija kā ceļš uz jaunu pasaules karu. Saspīlējums starp Eiropas valstīm pieauga, un pie tā galvenokārt ir vainīgs vienas valsts līderis – Vācijas.
Daudzi vēsturnieki savos darbos min to, cik apdāvināts orators ir bijis Hitlers. Šī viņa demagoga māksla arī palīdzēja viņam sasniegt to, ko viņš bija sasniedzis. Hitlers mācēja novest savus klausītājus līdz ekstāzei, viņš mācēja izveidot ļoti spēcīgu saikni starp sevi un klausītājiem. Tauta ticēja viņam bez ierunām.
Viņš nepārstāvēja nevienu no tālaika lielākajiem politiskajiem virzieniem, jo pārstāvēja radikālā labā spārna uzskatus. Viņa filozofija bija izklāstīta viņa paša sarakstītā grāmātā, kas tapa cietumā - “Mein Kampf” (“Mana cīņa”). Viņš bija līdz fanātismam apsēsts ar savām idejām. Viens no galvenajiem viņa mērķiem bija izveidot “tīru nāciju”. Būdams rasists pēc savas būtības, viņš necieta ebrejus, un uzskatīja vāciešus par ideāliem cilvēkiem. Vēl viens viņa mērķis bija panākt labojumus Versaļas līgumā, kas, pēc viņa domām, bija ļoti netaisnīgs attiecībā pret Vāciju.…