Mūsdienās trauksme ir ļoti nozīmīgs dzīves fenomens, kad brīžiem cilvēks īsti neapzinās, kas ar viņu notiek, un kāds tam ir iemesls. Katru no mums, īpaši satraukuma periodos pārņem trauksme, bet dažiem cilvēkiem tas ir pārejošs moments, bet daži trauksmes stāvoklī atrodas ilgstošu laika periodu.
Tiek uzskatīts, ka trauksme visbiežāk rodas no psiholoģiska pārdzīvojuma vai traumas, kas gūta bērnībā, nesenā pagātnē vai tikko pārdzīvotājā psiholoģiskajā krīzē. Jo agrāk notiek šis pārdzīvojums, jo spēcīgāku ietekmi tas atstāj vēlākajā laikā, kā arī visā personības attīstībā.
Jebkurš no mums ir pakļauts trauksmes iedarbībai. Īpaši tas ir jūtams pašreizējā valsts ekonomiskajā situācijā. Kad cilvēks nevienā situācijā nevar būt drošs par savu turpmāko pastāvēšanu. Valstij ir vairāk uzmanības jāpievērš cilvēka atbilstošai attīstībai, jānodrošina dzīves apstākļi un izglītība, ar kuras palīdzību vēlāk varētu veidot normālu personību, kas apmierina visas savas pamatvajadzības. Tātad vairāk uzmanības ir jāpievērš ģimenes attīstīšanai.
Spriežot pēc subjektīvās pieredzes uzskatu, ka sākotnēji tieši ģimene dod bērnam to atbalstu un mīlestību, pēc kā viņš tiecAs jau no pirmajiem dzīves gadiem. Bet ko darīt tādās situācijās, kad kaut kādu iemeslu pēc bērns ir palicis bez vecāku apgādības? Man liekas, ka šajā situācijā ir jāmēģina pēc iespējas vairāk pietuvināt tos, apstākļus, kuros bērns pašreiz atrodas tieši mīlošas ģimenes apstākļiem. Protams, pastāv arī tādi gadījumi, ka dzīvojot mājās ģimenē, bērns jūtās ļoti vientuļš un pamests.
Pēc Valsts cilvēktiesību biroja 2003. gada pētījuma par “Bērnu tiesību aizsardzības stāvokli Latvijā un pasākumiem tā uzlabošanai” daudz bērnu atrodas ārpusģimenes aprūpes iestādēs (3446), savukārt nav pietiekami attīstīts audžuģimeņu, adoptētāju un aizbildņu institūts. Pēc statistikas datiem 2002. gadā tikai 13 bērni nodoti audžuģimenēm, 124 adoptēti. Arī ANO Ģenerālās Asamblejas sesijā par bērnu stāvokli tika atzīmēts, ka Latvijā ir liels bērnu skaits ārpusģimenes aprūpes iestādēs.
Kā piemērs neefektīvai sociālo dienestu darbībai ir tas, ka 2002. gadā bērnu namos no bērnu kopskaita atrodas tikai 221 bārenis, bet pārējie ir bez vecāku gādības palikušie bērni vai bērni, kuru vecākiem ar bāriņtiesas, pagasttiesas lēmumu ir atņemtas aprūpes tiesības vai ar tiesas spriedumu ir atņemtas aizgādības tiesības. Taču gadījumos, kad bērns izņemts no ģimenes un ievietots bērnu namā, ar vecākiem praktiski neviens nestrādā, līdz ar to bērni bērnu namos pavada ilgus gadus.
Skaidrs, ka trauksmes cēloņi var būt dažādi, teorijas, kuras apskatīs tālāk, to parādīs. Taču neatkarīgi no tā, kādu viedokli pārstāv attiecīgās teorijas radītāji, visi atzīst, ka ģimenes, draugu, sociālās vides ietekme uz cilvēka trauksmes līmeni ir nenoliedzama.
Pusaudži izceļas ar sev raksturīgām problēmām, kas, protams, ir atkarīgs no katra fiziskās un psihiskās attīstības īpatnībām un rakstura iezīmēm. Tāpēc rodas jautājums, kas tie ir par iemesliem, kas rada trauksmi pusaudžu vecumā, cik tā ir atkarīga no individuālajām īpatnībām, cik no vecuma īpatnībām, cik no apkārtējās vides ietekmes?
Šajā darbā tiks apzināts trauksmes fenomens (Z. Freids, K. Horni, G. Sallivens, Č. Spilbergers), un izskaidrotas pusaudža vecumposma galvenās sociālpsiholoģiskās īpatnības (E. Eriksons, Dž. Bolbijs, L. Obuhova ), kā arī ģimenes vai tās trūkuma loma pusaudža vecumposmā ( V. Ozola, Dž Bolbijs, J. Pliners).
Kursa darba temats-Trauksmes īpatnības ģimenē un bērnu namā dzīvojošiem pusaudžiem.…
