Trīs pieejas mieram: Rūzvelts, Staļins un Čērčils Otrajā pasaules karā

IEVADS.


Gandrīz vai katrā simtgadē uzrodas kāda valsts, kurai piemīt neiedomājams spēks, griba un tāpat arī morālie stimuli, kas nepieciešami, lai sakārtotu visu starptautisko attiecību sistēmu saskaņā ar privātajām vērtībām. (Tā, piemēram, Lielbritānija 18.gs. izstrādāja vienlīdzīgu spēka koncepciju, kas aptuveni 200gadus bija vadošā Eiropas diplomātijā).
Šajā diplomātijas vēstures un teorijas darbā tiks raksturota vadošo līderu atšķirīgās pieejas mieram. Kā katrs no līderiem bija iztēlojies savu pasaules redzējumu nākotnē. Kā arī tiks atspoguļots tas, kā pēckara iekārta tika risināta jau tad, kad karš vēl nebija beidzies.

Uzbrukdams Padomju Savienībai, Hitlers uzsāka vismasveidīgāko sauszemes karu cilvēces vēsturē. Tā bija iznīcinoša cīņa līdz galam. Kamēr vācu armijas lauzās dziļi Krievijas iekšienē, Hitlers pieteica karu Savienotajām Valstīm, pārvēršot šo sākotnējo Eiropas karu par cīņu globālā mērogā. Vācu armija postīja Krieviju, bet nespēja dot iznīcinošu triecienu.
‘Padomju Savienība nevarēja vienpusēji izraisīt Otro pasaules karu, taču nenoliedzami ir tas, ka Staļins cerēja starptautiska konflikta rezultātā uzlabot savas valsts ģeopolitisko situāciju un sociālisma pozīcijas pasaulē”. 1
Ar hitleriskās Vācijas uzbrukumu Polijai 1939.g. 1. septembrī sākās otrais pasaules karš.
Sabiedroto līderi Rūzvelts, Staļins un Čērčils varēja sākt domāt par to, kā pasaule izskatīsies nākotnē.
Taču ‘nevienai no vadošajām valstīm, kurām pienāksies veidot jauno pasaules kārtību, nav ne mazākās pieredzes eksistēt augošās daudz valstu sistēmas rāmjos”.2


…