Pēc 1555.gada Augsburgas ticības miera parakstīšanas Eiropā sāka strauji izplatīties protestantisms. Sevišķi tas izplatījās Vācijā, kur šo procesu atviegloja tas, ka Vācijas ķeizari Ferdinands I un Maksimiliāns II bija ļoti iecietīgi ticības lietās. Viņi pat nepieprasīja Augsburgas ticības miera protestantiem nelabvēlīgo punktu stingru izpildi, piemēram, Augsburgas ticības miera noteikumi attiecās tikai uz luterāņiem, bet šie ķeizari atļāva arī kalvinisma izplatību Vācijas teritorijā. Tas pats attiecās arī uz noteikumu, ka pavalstniekiem ir jāpieņem sava valdnieka ticība. Piemēram, Habsburgi bija katoļi, bet lielākā daļa viņu pavalstnieku bija protestanti.
Lai novērstu pārmērīgu protestantisma izplatību Eiropā katoļu baznīca veica dažādus reakcijas pasākumus. Viens no šiem pasākumiem bija jezuītu ordeņa izveidošana un tā darbības izvēršana Vācijā. Tā darbībai labvēlīgs apstāklis bija tas, ka pēc līdzšinējiem iecietīgajiem valdniekiem tronī kāpa Rūdolfs II. Viņš bija dedzīgs katolis un atļāva jezuītiem rīcības brīvību. Jezuīti, kā parasts, centās vispirms pakļaut jauniešus, ieviešot savas skolas un cenšoties iegūt teikšanu universitātēs. Tāpat viņi centās ietekmēt valdniekus un panāca, ka Rūdolfs II un vācu firsti sāk sekot, lai visi viņu pavalstnieki ievērotu katoļticību.
Starp šiem vācu firstiem sevišķi izcēlās Šteienmarkas Ferdinands un Bavārijas Maksimiliāns. Viņi bija mācījušies jezuītu universitātē un zvērējuši mūžīgu naidu protestantismam. Kļuvis par valdnieku Ferdinands padzina protestantu mācītājus un uzstādīja ultimātu saviem pavalstniekiem, līdzīgi rīkojās arī Bavārijas Maksimiliāns.…
