Latvijas teritorijā pirmie ceļotāji bija akmens laikmeta zvejnieki un mednieki mūsu ēras sākumā Latvijas teritorijā iedzīvotāji pārvietojās lielās tautu staigāšanas laikā. Viduslaikos iedzīvotāji no laukiem devās uz pilsētām. 16.gs.ceļojumos iesaistījās vanderzeļļi - amatnieku mācekļi, kas Rīgā ieradās no Ziemeļvācijas, Prūsijas, Rēveles un Tērbatas. Uz šīm vietām devās Rīgas vanderzeļļi, kas iepazina turienes dzīvi un paražas, lai gan galvenais ceļojuma mērķis bija amata apguve un pilnveidošana.
Ceļojumi, kuru mērķis bija izpriecas, sākās 17. gs. Kurzemes hercoga Jēkaba galmā. Galmam tika rīkotas izpriecas, medības ārpus pilsētas.
18. un 19. gs. augot Rīgai, populārāki kļuva pilsētnieku izbraukumi brīvā dabā, zaļumos. Rīdzinieki devās uz Pārdaugavu, Daugavas salām.
1795. gads tiek uzskatīts par Baldones sanatorijas dibināšanas gadu. Baldones sēravotu mūsu senči jau esot pazinuši vēl pirms krustnešu ienākšanas, bet vēsturiskajos dokumentos tas tiek minēts kopš 15. gs.
19. gs. sākumā Latvijā pazīstamas un populāras kļūst jūras peldes. 1810. g. Plieņu muižā ierodas ķeizariene Elizabete, kas tajā laikā uzturas Jelgavā, lai ņemtu jūras peldes. Tā sāk attīstīties atpūta pie jūras Kurzemes jūrmalā - Plieņciemā, vēlāk arī Engurē un Lapmežciemā. 1824. g. Tiek atklāta diližansu satiksme starp Rīgu un Lapmežciemu. Gadsimta vidū un beigās kā jauni piejūras atpūtas rajoni veidojas Dubulti un Ķemeri. 1838.g. atklāj Ķemeru kūrortu. 1844.g. jau kursē satiksmes tvaikoņi no Rīgas uz Dubultiem.
…