Upe – galvenokārt pa zemes virsmu plūstoša ievērojama izmēra ūdenstece, kurai ir izteikta gultne un daļa tecējuma var būt pazemē. Upe var sākties no avota, ezera jeb nelielu strautu grupas vai no lielāka mitrāja. Nelielas upes sauc par strautiem (nav stingri nošķirtas robežas starp strautiem un upēm).
Upēm ir izšķiroša nozīme civilizācijas vēsturē – upju ielejās attīstījās pirmās civilizācijas. Arī mūsdienās liela daļa pasaules lielo pilsētu, tai skaitā Latvijas pilsētu, atrodas upju krastos.
Upes baseins — zemes platība (teritorija), no kuras visi virszemes noteces ūdeņi pa strautiem, upēm un ezeriem nonāk upes grīvā, grīvlīcī (estuārā) vai deltā un ietek jūrā. Divu dažādu upju baseinus nošķir ūdensšķirtne.
Upes gultne - padziļinājums zemes virsmā, pa kuru pašreizējā laikā tek upe un gada lielāko laiku ūdens atrodas tikai gultnē. Upes gultne, pakāpeniski padziļinoties veido ieleju. Kalnu upju ielejas var būt pat vairākus kilometrus dziļas.
Upju baseinu apgabals — sauszemes un jūras teritorija, ko veido vienas upes vai vairāku blakus esošu upju baseini, kā arī ar tiem saistītie pazemes ūdeņi un piekrastes ūdeņi, kas saskaņā ar Ūdens apsaimniekošanas likumu ir upju baseinu apsaimniekošanas pamatvienība.
Upes sākumu sauc par izteku. No iztekas visas upes plūst uz leju un galu galā ietek jūrā vai okeānā. Pie ietekas ir upes gultnes zemākais punkts – bāzes līmenis. Pa ceļam uz jūru vai okeānu upe var ietecēt citā upē, ezerā. Daudzas upes ietek arī beznoteces ezeros un to ūdens tiešā veidā nenokļūst jūrā, okeānā (Volga, Amudarja u.c.). Sausos (arīdos) reģionos upes var arī nesasniegt citu ūdenstilpni un izsīkt tuksnesī.…
