Ja sociālās problēmas netiek risinātas šodien, tās padziļinās un rada jaunas sociālās problēmas. Kamēr ir cilvēks, ir arī sociālās problēmas. Jo no sociālām problēmām nav momentrisinājumu. sociālās problēmas attīstās, tās maina veidolu, bet saglabā būtību. Brīdī, kad pasakām, ka tas uz mums neattiecas un, ka pie mums nav sociālo problēmu, mums kā āmurs nāk pa pieri, ka tieši tas uz mums attiecas.
Latvija nav izņēmums un arī šeit var atrast daudz un dažādas sociļās problēmas – bezdarbs, narkomānija, alkoholisms un vardarbība ģmenē, vardarbība pret bērnu utt.
Bērni bieži paliek bez palīdzības tādēļ, ka ne līdzcilvēki, nedz oficiālie dienesti nepamana bērnus, kuri nonākuši grūtā situācijā un nenovērtē draudus, kurus tā rada bērnam. Taču gadās, ka līdzcilvēki vai oficiālie dienesti izrādās vienaldzīgi vai nespējīgi bērnam palīdzēt, ignorējot viņa likteni. Daudzi bērni nezin, kurās iestādēs viņi var griezties pēc palīdzības. Daļa bērnu neuzticas pieaugušajiem, bet vairāk, iespējams, uzticas vienaudžiem.
Latvijā 1/3 daļa bērnu dzīvo nabadzībā un līdz ar to cieš no sociālas diskriminācijas un izstumtības, bērni ir pusbadā, trūcīgi ģērbti, nesaņem nepieciešamo medicīnas palīdzību, adekvātu izglītību, atpūtu un izklaidi. No visu veidu diskriminācijas cieš bērni ar fiziskas un garīgas attīstības traucējumiem. Diemžēl bērniem netiek pietiekami mācīta savstarpējās saskarsmes ētika – neapsmiet un neatstumt trūcīgāku, fiziski vai garīgi, vai citādi atšķirīgu bērnu.
No ģimenes mīlestības trūkuma cieš vecāku gādību zaudējušie bērni, kuri atrodas aprūpes iestādēs un bērni, kuri pamesti novārtā pašu ģimenēs. Latvijā ir vieni no Eiropā augstākajiem bērnu depresiju un pašnāvību rādītājiem.
Lai nepamestu nevienu bērnu bez palīdzības, ir jāiesaistās katram cilvēkam– sākot no pašiem bērniem skolās un dažādās iestādēs, kuri vislabāk var pamanīt savu biedru un draugu problēmas. Bērni viens otram var palīdzēt paši un ja vajag – iesaistīt palīdzībā vecākus, skolotājus, bāriņtiesu, psihologu u.c.…
