Vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības organizēšana

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē Latvijas pilsētas bija vairāk tirdzniecības, nevis rūpniecības centri. Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka lielākā latviešu tautas daļa bija zemnieki, kuri naturālās saimniecības apstākļos galvenokārt iztika ar saviem ražojumiem.
19. gadsimta otrā puse Latvijas vēsturē bija intensīvs ražošanas pārveidošanas laiks, pāreja uz īpašuma formu daudzveidību un aktīvu uzņēmējdarbību. Plašs preču noieta tirgus, preču saimniecības strauja attīstība pēcreformu Krievijā, valsts atbalsts uzņēmēju ekonomisko interešu nodrošināšanai paātrināja Latvijas iekšējo saimnieciskos procesus. Vietējo tirgotāju daudzu gadu pieredze, kura bija uzkrāta tirdzniecības starpniecības operācijās Viskrievijas un Rietumeiropas tirgos, lielo tirdzniecības firmu tiešie lietišķie darījumi ar attīstītāko Rietumeiropas valstu firmām atvieglināja pieeju zinātniski tehniskās informācijas centriem un paātrināja šo zināšanu rezultātu izmantošanu Latvijas rūpniecības un tirdzniecības attīstībā. Jāmin arī tas, ka Latvijā jau bija sagatavoti ražošanas organizatoru kadri no vietējo lieltirgotāju, tehniskās inteliģences un arī no vācu muižniecības pārstāvju vidus.
Strauji attīstījās jūras transports un dzelzceļu tīkls. Latvijas teritoriju šķērsoja tranzīta ceļi no austrumiem. Tas nodrošināja Latvijas tirdzniecības izaugsmi. No Iekškrievijas rajoniem Latvijas tirdzniecības centros ieplūda preces un norisa Krievijas lauksaimniecības preču eksports uz Rietumeiropas valstīm.…