Ar šiem vārdiem arī jāsāk stāsts par Valdi Krāslavieti, kurš prata iet pretim cilvēkiem
dažādos apstākļos, dažādos laikos un vietās.
Valdis piederēja pie tiem trimdiniekiem, pie tiem “agrīnajiem gājputniem”,
kas vēl ilgi pirms Trešās atmodas meklēja ceļu uz mājām.
Kur tad bija dzejnieka mājas?
Savu dzīves ceļu viņš pats raksturo šādi: “...no saulainā Kaukāza līdz vējainās Čikāgas pievārtei ar ilgāku pārsēšanos Krāslavā”.
Valda Krāslavieša (īstajā vārdā Valdis Grants) dzīves ceļš sākās 1920.gada 29.septembrī Azerbaidžānā, Baku pilsētā skolotājas Annas un virsnieka Voldemāra Grantu ģimenē. Tur vecāki, kas bija zemgalieši, dzīvoja evakuācijā Pirmā pasaules kara laikā. 1921.gadā Grantu ģimene atgriežas Latvijā, bet tēvs drīz nomirst. Skolotāja Anna Grants ar diviem dēliem – Valdi un Vilni – atrod darbu Krāslavā, kur strādā par latviešu valodas skolotāju ebreju sešklasīgajā skolā.
Dzejnieka bērnība un labākie jaunības gadi līdz 1942.gadam pagāja Krāslavā, tāpēc arī literārais pseidonīms – Krāslavietis – nav nejaušība.
No atmiņām par Krāslavu: ”...Vai vēl kādam ielas galā bija savs ezers un aiz ezera mežs? Un tāds tautību samistrojums. Kad saviem dēliem stāstu par savu bērnību: par braukšanu laivās, jāšanu pieguļā, vai slēpošanu, viņiem liekas, ka esmu bijis miljonāra dēliņš.” 1939.gadā Valdis absolvē Krāslavas ģimnāziju. Ģimnāzijas laikā spēlējis skolas orķestrī, dramatiskajā kolektīvā tēlojis vairākas lomas, bija visnotaļ sabiedrisks. Arī ārpus skolas bija draudzīgs ar dažādu tautību puikām. Pēc piecdesmit gadu prombūtnes atcerējās visus, ar ko tika dzenāta bumba pilsētas nomalē.
Pēc ģimnāzijas absolvēšanas iestājās Rēzeknes Skolotāju institūtā, kur jau mācījās nākamie dzejnieki Cecīlija Dinere un Arvīds Skalbe.
Tieši Rēzeknē, Latgales kultūrvēsturiskajā centrā, Valdis iepazina un paspēja iemīlēt latgalisko garu. Pēc daudziem gadiem svešumā Grants-Krāslavietis uzrakstīja dzejoli “Sapnis par Latgali”.…
