Nedomāju, ka Rūdolfa Šteinera filozofiju un pedagoģisko ieguldījumu mēs varam aplūkot tik detalizēti, kā reliģiskā, vai sajūtu, vai kustību audzināšana, tāpat kā bērna, vai pieaugušā tēls. „Antroposofija ir garīga kustība, ko 20. gadsimta sākumā izveidoja austriešu filosofs Rūdolfs Šteiners (1861–1925) ar saviem sekotājiem. Antroposofijas pamatmērķis ir atjaunot, pilnveidot un piepildīt ar patiesu garīgu saturu praktiski visas cilvēka dzīves sfēras, tas ir, pārveidot cilvēci tā, lai mums būtu garīga izpratne pašiem par sevi un par to, kas mūs apņem.
Rūdolfs Šteiners antroposofiju ir veidojis kā «gara zinātni», ar kuras starpniecību cilvēks var pieredzēt garīgo spēku darbību sevī, dabā, pasaulē un kosmosā. Viens no antroposofijas mērķiem ir zinātnes, mākslas un reliģijas atkalapvienošana. Šo triju dzīves dimensiju vienotība ir pastāvējusi senajā pasaulē, un arī antroposofija sevī saskata šo apvienojumu.”[9] Tāpēc nedomāju, ka korekti ir šo VIENOTĪBAS FILOSOFIJU aplūkot “izķidātu”. “Pamatojoties uz savām filozofiskajām atziņām un novērojumiem, Šteiners izveidoja speciālu mācību priekšmetu – eiritmiju: skaistas kustības, harmoniski ritmi, īpaša māksla, kurā apvienota deja, pantomīma, vingrošana, mūzika un vārdi.
Ja Šteiners būtu bijis tikai filozofs vai tikai teologs, tikai lauksaimnieks, arhitekts, mediķis vai skolotājs, tad šis specializāciju lauks atstātu viņam lielāku vietu, vienalga, kurā nozarē viņš darbotos. Bet Šteiners pārzināja visas šīs specialitātes. Aiz mums pierastās realitātes viņš spēja pieredzēt garīgo realitāti, tā aptverot visas lietas kopumā.”[11]
“Cilvēkam, kā mēs zinām, ir divējāda daba. Vispirms viņam ir laicīgās cilvēkbūtnes četras daļas: fiziskā miesa, ētermiesa jeb dzīvības miesa, astrālmiesa un Es.…
