Mūs visus vieno viens, pats galvenais saziņas līdzeklis – valoda. Tā mums palīdz sazināties, mēs uzzinam kā iet otram, kas jauns un svarīgs noticis. Arī dzīvniekiem ir sava valoda – savs sazināšanās līdzeklis, tas gan pamatīgi atšķiras no cilvēku valodas un ir daudz pirmitīvāks. Valoda mums palīdz izzināt pasauli, domāt, izteikt savas jūtas, kā arī uzkrāt informāciju par dažādām lietām. Valoda mums dāvā pašu galveno - runas spējas, tai arī piemīt unikāla loma cilvēka domas lidojuma uztveršanai un pierakstīšanai. Ar to mēs, cilvēki, atšķiramies – mums ir sava valoda.
Versijas par to kā radusies valoda ir ļoti daudz, ir izvirzītas neskaitāmas hipotēzes, no kurām dažas ir arī pierādījušās. Dažas no teorijām par valodas izcelšānās vēsturi es aplūkošu, piemēram, teorija „Vau-Vau”, kas liecina par to, ka cilvēki sākuši runāt atdarinot zvēru balsis, rūkoņu. Teorija „Fui” apgalvo, ka cilvēki sākuši runāt instiktīvi iesaucoties dusmās, sāpēs, savukārt O. Jespersenam šķita, ka ikviens atsevišķs faktors radies saistībā ar dzīves romantisko pusi – mīlestību, rotaļām, iespējams, pat dziesmām. „Brīnumu teorija” – vēsta par to, ka valoda ir Dieva dāvana, taču šī hipotēze ir visvieglāk apgāžāma, jo nav reālu pierādijumu, ka Dievs eksistē. „Atradumu teorija” radusies senajā Grieķijā un pastāvēja vēl arī 18. gs, tās piekritēji domāja, ka cilvēki valodu izdomāja paši, bet nav ticams, ka cilvēki, neprazdami runāt, būtu veikuši tik grūtu uzdevumu. Tātad, varam secināt, ka nav zināma valodas precīza izcelšānās, un neviena hipotēze nav pilnībā pierādijusies. …
