Latvijas valodas politikas aizsākumi ir meklējami līdz ar Latvijas teritorijas kolonizāciju 10. – 12. gadsimtā, kas saistījās ar administratīvu un valsts pārvaldes institūciju izveidošanos un sabiedrības noslāņošanos latviešu un vācu valodas runātāju kārtās. Latviešu valoda un kultūra jau kopš tautības valodas konsolidēšanās laikiem bijusi ciešā saskarsmē ar daudzām citām kultūrām un valodām: ar lībiešu, lietuviešu, igauņu, krievu, baltkrievu valodu kā kaimiņu un minoritāšu valodām, ar krievu, poļu, zviedru un vācu valodu kā valsts varas un administratīvās pārvaldes valodām noteiktos laika periodos. 16. – 19. gadsimtā nozīmīgākajās sociolingvistiskajās funkcijās, funkcionēja vācu valoda, bet līdz pat 19.gs. valodu funkcijas Latvijā oficiālas politikas līmenī noteiktas netika.
Pēc Ziemeļu kara (1700–1721) Latvijas teritorija nonāca Krievijas pakļautībā, bet tika noslēgts īpašs līgums par vācu valodas lietošanu administratīvajā un kultūras sfērā. Kopš 18. gadsimta beigām latviešu valoda attīstījās uz pastiprinātas vācu un krievu valodas konkurences fona, un latviešu valodas runātāji tika pakļauti slēptām vai atklātām pārvācošanas un pārkrievošanas tendencēm. Tomēr 19. gadsimta otrajā pusē latviešu valoda jau bija sasniegusi augstu izkoptības līmeni, tā tika plaši lietota kultūras un izglītības jomās un sāka pretendēt uz vietu arī nozīmīgākās sociolingvistiskās funkcijās.
Tomēr, tāpat kā ideja par neatkarīgu Latvijas valsti, doma par latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valodu latviešu apdzīvotajā teritorijā plašu ievērību gūst tikai I Pasaules kara laikā. I Pasaules kara gadi Latvijas teritorijā bija arī asas valodu konkurences laiks. Sākās bezkompromisu cīņa starp vācu, krievu un nu jau spēku ieguvušo latviešu valodu. Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai tika publicēts 1918. gada 4. janvārī. Tajā latviešu valodai piešķirtas vienlīdzīgas tiesības ar vācu un krievu valodu.
Pēc Latvijas Republikas inkorporācijas Padomju Savienībā valodu koeksistenci Latvijā noteica PSRS valodas politikas principi. Latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas aizvien sašaurinājās, un 80. gadu beigās kolektīvas latviešu divvalodības apstākļos bija izveidojušies priekšnoteikumi straujai latviešu lingvistiskajai asimilācijai.
Latviešu valodu lietoja vairs tikai dažās sociolingvistiskajās funkcijās – kultūrā, ģimenē, daļēji izglītībā. Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs PSRS etnopolitikas rezultātā tika krasi mainīts. …
