No pasaules apmēram 6000 valodām vismaz pusei, varbūt pat 90 procentiem, šai gadsimtā tiek paredzēta nāve. Daudzām ir tikai daži runātāji, un jau tuvākajos gados tās izzudīs (atcerēsimies kaut vai tepat blakus esošo lībiešu valodu). Pastāv vairāki viedokļi par šo situāciju – viens ir ļaut lietām ritēt savu dabisko ceļu – tāpat kā cilvēkiem, valodām ir sava bērnība, spēka gadi un arī neizbēgamā nāve. Taču uz šo jautājumu var lūkoties arī no cita skatapunkta – proti, “dabiskais” šai gadījumā ir “ekonomiskais”, bet ekonomiskajiem spēkiem, ja tos neierobežo, ir tieksme uz monopolu, kas, kā rāda pieredze, nebūt nav tas labākais, jo ved uz mazāku valodu izzušanu. Apzīmējot lielo valodu uzkundzēšanos un mazo iznīcību, tiek lietoti tādi termini kā valodu imperiālisms, hegemonija un lingvocīds. Tātad no pasaules valodu tūkstošiem latviešu valoda ir to nedaudzo izredzēto starpā, kas reāli spētu saglabāties tālā nākotnē. Cik šī nākotne ir būs ilga? To noteiks gan cilvēces spēja aizsargāt valodu daudzveidību globalizācijas apstākļos, gan pašu latviešu aktīva darbība. Katra valsts ir atbildīga par visu tās iedzīvotāju valodām un veic mērķtiecīgus pasākumus to saglabāšanai un attīstīšanai. Arī Latvijas tautas politikas mērķis ir garantēt visu tās iedzīvotāju valodu aizsardzību, īpašu gādību uzņemoties par divām unikālām valodām, kas radušās šajā zemē,- latviešu un lībiešu valodu. Arī Latvijai pret citām tautām ir pienākums mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas. Referātā ir pētīta valodas vide Latvijā, un tiks runāts ne tikai par latviešu, krievu valodu, bet arī par tādam valodām, kā ukraiņu, čigānu, ebreju, un citām valodām.…
