Sākumā es vēlētos dot dažas definīcijas, kas ir valodniecība. Dažkārt termina valodniecība vietā lieto terminus lingvistika vai arī filoloģija.
Valodniecība ir zinātne par valodu.
Lingvistika ir zinātne, kas pēta valodas.
Filoloģija ir zinātņu disciplīnu kopums par kādas tautas grupas valodu un literatūru.
Valodniecības pētījuma objekts ir valoda.
Valodniecības pamatmērķis ir mēģināt atklāt vispārējus jautājumus, kas attiecas uz valodu. Piemēram, valodnieki meklē visu valodu kopējos elementus, lā vēlāk tos apvienotu kopējās teorētiskās struktūrās, kas palīdzētu aprakstīt visas valodas un arī paredzēt, kas nevarētu būt sastopams valodā.
Valodniecība ir viena no sociālajām zinātnēm, un tai ir kopīgs pamats ar pārējām sociālajām zinātnēm, tādām kā psiholoģija, antropoloģija, socioloģija un arheoloģija. Tā var ietekmēt arī tādas disciplīnas kā komunikācijzinātni un datorzinātni. Vairākums valodniecību uzskata par kognitīvo jeb izziņas zinātni.
Principā valodniecība cenšas atbildēt uz jautājumu, kas ir valoda un kā tā „attēlojas” prātā. Valodnieki koncentrējas uz valodas aprakstīšanu un izskaidrošanu. Turklāt viņiem obligāti nav jāzin daudz valodas.
Valodniecība kā zinātne nesniedzu „taustāmu” labumu, kā, piemēram, tehnoloģiski orientētās zinātnes. Tomēr, tā var palīdzēt dažādām zinātnēm, ar kurām tā ir saistīta, piemēram, psiholoģijai, socioloģijai, datorzinātnei u.c. Šī zinātne veido arī dažādus jaunus terminus, kas gan ne vienmēr ir pārāk veiksmīgi. Tāpat, šī zinātne pēta kā atvieglot valodu mācīšanās procesu.
Valodniecība palīdz izprast arī dažādus procesus, kas saistīti ar valodas, kultūras un dažādu sociālo procesu izpratni.
…
