“Valoda ir reizē patstāvīga un mūžīgs process. Valoda ir patstāvīga kā sazināšanās līdzeklis. Valoda ir mūžīgs process kā parādība, kas cieši saistīta ar katru cilvēka darbību, kam jāapkalpo nemitīgā attīstības procesā esošā sabiedrība un mūsu domu , jūtu izteikšanas vajadzības. Līdz ar cilvēku sabiedrības materiālās un garīgās kultūras attīstību mūžam mainīgos veidos attīstās arī valoda – no primitīvām formām uz arvien lielāku pilnību”, tā uzskata J. Loija. Tik tiešām valoda atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar visu, kas mums apkārt, tajā arvien rodas jauni elementi, atmirst vecie, tā arvien tiecas pēc līdzsvara, attīstības.
Runājot par valodu attīstību, mums jāievēro šīs attīstības iekšējie likumi un ārējās ietekmes faktori.
Sarma Kļaviņa, manuprāt, piedāvā ļoti detalizētu valodu attīstību cēloņu aprakstu- cilvēkam attīstoties (t.sk. paplašinoties zināšanām ekonomikā, zinātnē, politikā u.c.), arvien ir nepieciešami atbilstošāki, pilnīgāki, izteiksmīgāki valodas līdzekļi domu izteikšanai. No šī faktora ir atkarīgi citi cēloņi, t.sk. iekšējie un ārējie pārmaiņu cēloņi.
Ārējie cēloņi (faktori) ir parādības, norises un apstākļi ārpus valodas, kuri izraisa un ietekmē pārmaiņas valodā.
Viens no visspēcīgākajiem ārējiem faktoriem ir valodu kontakti (t.sk. valodu, dialektu mijiedarbība). Tiem ir dažādas formas: aizgūšana, divvalodība, krustošanās, sajaukšanās u.c. Kāda valoda aizgūst no citas valodas parasti tādēļ, lai papildinātu savas izteiksmes iespējas. Piemēram, latviešu leksikā ir vērojama tieša slāvu, vācu, lībiešu, leišu valodas ietekme, kā arī netiešs angļu, franču, itāliešu valodas iespaids. Manuprāt, pēdējā laikā ļoti aktivizējusies angļu valodas ietekme.
“Ar citu valodu ietekmi var izskaidrot arī pārmaiņas gramatikā un fonētikā, piemēram, latv. valodā pēc lībiešu valodas paraduma sieviešu dzimtes formu vietā lietoja vīriešu dzimtes formas, tātad sacīja ne tikai mežs ir slapjš, bet arī zeme ir slapjš”, tā domā J. Endzelīns. …
