Vara ir viens no mūsdienu filozofijas pamatjēdzieniem. Gadsimtu gaitā varas izpratne ir attīstījusies, taču konkrētu definīciju sev tā nav radusi. Sākotnēji varas jēdziens nebija filozofu uzmanības centrā, taču līdz ar 20. gadsimtu tā nozīmē ir pieaugusi.
Varu mēdz izprast kā attiecības: valdīt – pakļauties. Tā izpaužas pirmām kārtām kā politiskas un utilitāras attiecības starp valdītāju un pakļautajiem. Pastāv dažādi varas izpausmes veidi: likumdevēja, izpildvara, tiesu vara, publiska kritika u.c., taču es vairāk pievērsīšos naudas varai un terora kundzībai.
Uzdošu jautājumu – kas ir savaldījis plēsīgos zvērus, kurus sauc par cilvēkiem? Kas viņus līdz šim ir vadījis? Jau no pirmatnējām sabiedrībām un kopienām, viņi ir piekāpušies rupjas varas, bet vēlāk likuma priekšā, un likums nav nekas cits, kā tā pati vara tikai ‘aizplīvurotā formā’. Tātad varam secināt, ka pēc dabas likumiem, tiesības ir spēkā, jo no laika gala ir izdzīvojis stiprākais un šie vājākie stiprākajam ir padevīgi sekojuši, tajā pašā laikā baidoties no stiprākā dusmām vai attieksmes pret vājajiem. Līdz ar vienu stiprāko parādīsies virkne citu, un sabiedrība šķelsies, stiprākie cīnīsies par absolūtu varu, un mēģinās atbrīvoties no saviem konkurentiem. Vājā sabiedrības daļa pakļausies stiprajai, un stiprā daļa noteiks likumus, pēc kuriem vājajiem ir jādzīvo. Tā ir darbojusies šī sistēma.
Stipro tiesības ir spēkā. Vārds „tiesības” ir mākslīgi radīts, ne ar ko nepierādīts jēdziens. Tas nenozīmē neko vairāk kā: „Dodiet man, ko es vēlos, lai man būtu pierādījums, ka esmu stiprāks par jums.” Tas var izklausīties neloģiski, taču ar šīm mākslīgi radītajām tiesībām, cilvēks apmierina pats sevi, jo viņš domā, ka ir veiksmīgi izpratis sistēmu kā visam jānotiek un ar savām ‘tiesībām’ ir veiksmīgi saņēmis sev nepieciešamo no augstākās varas vai vispār jeb kādas institūcijas, kurā ar tām vērsies. Piemēram, klasiskās tiesības aresta laikā klusēt, 1 telefona zvans, vai arī ar sabojātu preci to iesniegt veikalā un apmainīt pret jaunu u.t.t.
…
