Secinājumi
1. Varbūtības teorija ir radusies jau 17. gadsimtā, un to sākotnēji izmantoja tieši azartspēlēs, lai spētu pēc iespējas precīzāk noteikt vēlamā iznākuma iespējamību.
2. Lai pēc iespējas precīzāk varētu noteikt vēlamā rezultāta iespējamu, ir nepieciešams noteikt visus statistikas datus: mēģinājumu sērijās saskaita, cik gadījumos notikums ir iestājies, aprēķina to relatīvos biežumus.
3. Kāršu skaitīšanas sistēmas un uzvaras stratēģijas pastāv gandrīz tikpat ilgi, cik pati spēle.
4. Ar kāršu skaitīšanu un varbūtības teorijas izmantošanu uzvaras iespējas spēlētājam ir daudz lielākas, tāpat kā blekdžeka iegūšanas iespējas.
5. Kāršu skaitīšanas procesā tika secinātas 2 lietas: pirmkārt, ja skaitīšanas procesā rezultāts ir pozitīvs, tad ir lielāka iespēja, ka vienkārši dalot kārtis uzreiz tiks iedalīts vēlamais blekdžeks, jeb kārtis, kuru kopējā vērtība ir 21, jo ja rezultāts ir pozitīvs, tas nozīmē, ka lielākā daļa izspēlētās kārtis ir ar vērtību no 2 līdz 6. Otrkārt, ja spēles rezultāts ir negatīvs, tad ir lielāka iespēja, ka tik iegūts vēlamais rezultāts – 21, kāršu pielikšanas procesā, jo tas liecina, ka pārsvarā ir izspēlētas lielākās kārtis- 10, kalps, dāma, kungs un dūzis.
6. Daļa sabiedrības ir dzirdējusi par varbūtības teorijas un kāršu skaitīšanas pielietojumu kāršu spēlēs, kā arī paši to pielieto.
7. Mēģinot aprēķināt iespējamību ar varbūtības teoriju, var noteikt cik lielas iespējas, ka tiks iegūts vēlamais rezultāts. Jo tuvāk tas ir skaitlim 1, jeb 100%, jo lielāka iespēja, ka tiks iegūtas vēlamās kārtis.
8. Ar kārš skaitīšanu un varbūtības teoriju, nevar paredzēt 100% uzvaru, bet ir iespējams maksimāli palielināt savas iespējas uzvarēt.
…
