Ekspresīvā abstrakcionisma saknes meklējamas vācu ekspresionismā, kuram 20.gs. pirmajās trīs dekādēs raksturīga izteikti dziļa, psiholoģiska pieeja mākslai. Mākslinieki, kuri darbojās šajā kustībā dalījās divās nometnēs jeb skolās – «Tilts » un «Zilais jātnieks ». «Tilta » mākslinieki pievērsa uzmanību tēlu glezniecībai, mākslinieciskās abstrakcijas un tehnikas attīstīšana viņiem nebija tik svarīga, kā tas bija «Zilajā jātniekā ». «Zilais jātnieks » meklēja ekspresīvu, abstraktu valodu, kura sastāvētu no krāsām, formām un līnijām. Tieši šī ideja bija pamatā abstrakcionismam – vizuāla formas valoda, kuras attēlotais nav saistīts ar reālo pasauli, bet gan daudzveidīgu krāsu laukumu un līniju kombinācijas.
Ekspresīvajam abstrakcionismam attīstoties, kaut arī tam nebija konkrētu stilistisko iezīmju, izveidojās vairākas savstarpēji tuvas izteiksmes iespējas, kas ieguva action painting (darbības glezniecība), tašisma un informālās mākslas nosaukumu.
Blakus ekspresīvajam abstrakcionismam minams arī ģemoetriskais ekspresionisms. Tam raksturīga dažādu ģeometrisko formu, krāsu laukumu, taišņu un lauztu līniju kombinēšana. Ģeometriskais ekspresionisms sakņojas kubismā. Virziena slavenākais pārstāvis Pīts Mondrians savu daiļradi novienkāršoja līdz kodolīgajai pilnībai tik tālu, ka strādāja tikai ar trim pamatkrāsām - sarkano, dzelteno un zilo un trīs "ne-krāsām" - balto, melno, pelēko.
Secinājums. Vasīlijs Kandinskis uzskatāms par abstraktās mākslas aizsācēju, šis mākslinieks popularizēja un izveidoja teoriju ekspresīvajam abstrakcionismam, kas bruģēja ceļu nākošajam lielajam mākslas virzienam – abstrakcionismam. Viņš ir viens no pirmajiem, kurš pilnībā atsakās no atpazīstamu, reālu objektu attēlošanas. Ne mazāk svarīgs ir viņa morālais uzstādījums par mākslu kā par iekšēju nepieciešamību un vēlme veidot dialogu ar skatītāju, viņa sajūtām un jūtām.
…