Krievi ieradās tagadējās Latvijas teritorijā jau mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, turklāt līvu pamatnācijas apdzīvotajās zemēs krievu senči ieradās praktiski vienlaicīgi ar latviešu senčiem, kaut arī mazākā skaitā. Latgaļiem, zemgaļiem un sēļiem vēl pat nebija valstiskuma iedīgļu, savukārt krievu centralizētā valsts bija tapšanas stadijā, bet tirdzniecība un cilvēciskie kontakti jau noritēja samērā intensīvi. Visciešākie un visstabilākie sakari latviešu senčiem izveidojās ar viņu tuvākajiem kaimiņiem- kriviču cilti, kuras nosaukums kļuva par pamatu, lai apzīmētu visus etniskos krievus. Šis fakts vien liecina, cik senas ir attiecības starp baltiem un krieviem. Pie tam ne Latvijas, ne Krievijas vēsturē nav atrodamas nekādas ziņas par nopietniem konfliktiem starp latviešiem un krieviem. Cilvēki tirgojās, satikās, svinēja svētkus.
Mazliet vēlāk, kad Krievzemē tika pieņemta pareizticība, krievu mācītāji Latvijas teritorijā veica misionāru darbību, kļūstot par kristīgās ticības un kristīgās kultūras nesējiem. Līdz pat šim laikam latviešu valodā ir saglabājušies krieviskas izcelsmes vārdi, kas apzīmē reliģisko kultu: baznīca- божница, sveces- свечи, svēts- святой, svētki- святки (праздник).
17. gadsimta vidū Krievzemē saasinājās sociālās pretrunas, norisa cīņa ap baznīcas reformu. Pret reformas pretiniekiem bija vērstas nežēlīgas represijas. Šie apstākļi veicināja masveida bēgšanu uz valsts nomalēm un uz ārzemēm. Baltijas reģionā vēsturiskie un sociālie apstākli stimulēja vecticībnieku apmešanos šajā novadā. Vietējie muižnieki bija ieinteresēti, lai šurp brauktu zemnieki no ārzemēm un visādi veicināja viņu pārvietošanos. Tādi labvēlīgi apstākļi saimnieciskas darbības veikšanai, ka arī tas, ka šeit cilvēkus nevajāja reliģisko uzskatu dēļ, veicināja reliģisko reformu pretiniekus bēgšanu tieši uz Baltiju. Vairākos vēstures avotos ir konstatēta vecticībnieku bēgšana uz Latvijas teritoriju jau 17. gadsimta vidū. Literatūrā parādās informācija par to, ka bēgļi apvienojas ar krievu tautas pārstāvjiem, dzīvojošiem Latvijas teritorijā agrāk.
Krievijas cara Pētera I valdīšanas laikā parādījās jauni faktori, kas veicināja vecticībnieku bēgšanu uz Latvijas teritoriju. Pret „seno ticību” cars Pēteris I izturējās naidīgi. Sākās šīs pārceļošanas otrais vilnis.
Vecticībniekiem vajadzēja aizstāvēt un nosargāt „veco ticību” no oficiālas baznīcas uzbrukumiem, tāpēc viņi bēga uz visklusākajiem nostūriem, lai glābtos no „antikrista valstības”.
…