Socioloģija ir zinātne, kas pētī sabiedrības likumsakarības un procesus, kas apvieno vai nošķir cilvēkus kā indivīdus un kā grupu locekļus. Socioloģijas sākumi meklējami 19.gadsimtā kā sekas straujajām sabiedrības pārmaiņām. Socioloģijas mērķis bija noskaidrot, kas sociālās grupas apvieno, kā arī izprast sociālās norobežošanās iemeslus un spēt šos procesus kontrolēt.
No filozofijas kā zinātnes 19.gs. sāka veidoties jauna zinātnes nozare – socioloģija. Socioloģija ir „...mācība par sabiedrību, par sabiedriskās dzīves pamatlikumiem”.[6.,608.] Socioloģijas pamatlicējs ir franču filozofs Ogists Konts. 19.gs. otrajā pusē arvien vairāk izcilu filozofu – sociologu sāka pievērsties jautājumiem, kuri arī mūsdienās ir sociālo psihologu uzmanības centrā, t.i., sociālā uzvedība, grupas normu ietekme uz indivīda izturēšanos, iespējamā bioloģisko faktoru loma un cilvēka vecumposmu nozīme cilvēku sociālajā uzvedībā.
Socioloģiju turpināja veidot franču filozofs un sociologs Emils Dirkems, kurš izvirzīja pieņēmumu par sociālo faktu relatīvu neatkarību no indivīdu apziņas. Savukārt, citi franču sociologi, piemēram, Gabriēls Tards, nāca klajā ar E.Dirkema uzskatiem pretēju pieņēmumu, t.i., sabiedrība ir kā smadzenes, kuru šūnas veido atsevišķu indivīdu apziņa. [5.,10.]
Socioloģija aplūko sabiedrību arī kā vienotu, sarežģīti strukturētu veselumu, kurā īstenojas likumsakarīga dažādu sociālo attiecību formu – organizāciju, institūtu, grupu – mijiedarbība.…