Pirmkārt,senlatvieši vedībās stingri ievēroja noteiktus rituālus. Lūkošana parasti notika pavasarī un vasarā. Tad, kad meitas strādāja tīrumā, druvā, gan gāja ganos, baznīcā. Puiši, lūkojot meitas, vērtēja to čaklumu, tikumību, attieksmi pret citiem. Meitu prasības, puišus izvērtējot, saistās ar strādīgumu, krietnu tikumu, jo neviena negrib mūžu pavadīt ar dzērāju, sliņķi vai netikušu tēva dēlu, kā arī nevēlamo precinieku rindā ir veci puiši un atraitņi.
„vecam puišam gultu taisu
Uz vecāmi ecešāmi.
Tam paliku pagalvī
Lielu buntu žagariņu.
Es pie viņa piegūlosi
Kā pie ledus gabaliņa”.
Mūsdienās puiši ir divējādi. Vieni izvēlas gudras, inteliģentas, labsirdīgas meitenes, otri - izskatīgas, vīzdegunīgas, dažkārt viegli ietekmējamas. Arī mūsdienās meitenēm nepatīk puiši dzērāji, sliņķi, tirāni un nevīžas.
Otrkārt,līgavu lūkojoties, bieži vien jau ar bildināšanu nodrošina kā pašas meitas, tā arī meitu mātes piekrišanu, ar ko ievada turpmāko precību un derību ceremoniju virkni. Priekšprecībām izrauga arī kādu citu personu, kas var būt dēla māte vai cita tuviniece, vai arī sūta kādu pavecu sieviņu aplinkus izklaušināt meitas un viņas vecāku prātu, pūra lielumu utt. Tautas dziesmas parasti par uzrunātāju min dēla māti.Kad puisis bija meitu noskatījis un iecerējis, māte gāja pie līgaviņas vecākiem uzrunāt. Ja mātes nebija, uzrunātāja bija māsa vai kāda rada sieva. Uzrunātāja ieradās otrdienas vai ceturtdienas rītā pie līgaviņas vecākiem, kas jau gaidīja. Atnācēja ievilka runu, ka nākusi nīšu vai šķieta; gribētu pašu audējiņu. Labi pacienāta, uzrunāja, ja vecāki neliedza, uzdeva uz rokas precamo drānu (zīdeni). Nākamo svētdien pēc uzrunām dzēra precības.
Treškārt, tieša vai netieša meitas nolūkošana noslēdzās ar oficiālām precībām. Kurzemē precībām papriekšu vienmēr gāja lūki, kas mēģināja noskatīties meitas darbu, novērot čaklumu, tīrību, skatoties arī pēc līgavaiņa stāvokļa un iespējām. …
